Jaunumi‎ > ‎

11. novembrī nākusi klajā jauna grāmata "Rīgas sargi. Laika stāsti"

Publicēja 2015. gada 11. nov. 03:08Valdis Klisans   [ atjaunināts 2015. gada 11. nov. 04:00 ]

Mākslas filma „Rīgas sargi” veltīta Latvijas neatkarības kara kulminācijas brīdim – cīņai pret Bermonta karapulkiem 1919. gada rudenī. Filma pirmizrādi piedzīvoja 2007. gadā un jau pirmajos mēnešos to noskatījās Latvijai rekordliels skatītāju daudzums. Skatītāju, sevišķi jauniešu, neviltotā sajūsma mijās ar asu (vēsturnieku, vēstures skolotāju) kritiku, ko visvairāk izraisīja scenārija līnijas novirzīšanās no patiesajiem faktiem. Vēstures zinātāji pārmeta gan baznīcu demonstrācijai līdzīga notikuma pārnešanu no 1905. gada uz 1915. gadu, latviešu strēlnieku atgriešanās pārbīdi laikā, kāda ministra Niedras uzrašanos Kārļa Ulmaņa vadītajā kabinetā, gan bermontiādes norises ilgumu un Jelgavas pils aizstāšanu ar Rundāli. Savukārt filmas veidotāji – Aigars Grauba un Andrejs Ēķis – izmaiņas attaisnoja ar to, ka šī filma nav veidota kā dokumentāls stāsts, kur hronoloģiski būtu parādītā Brīvības cīņu gaita. “Mēs stāstu gribējām padarīt ļoti personisku. Likt cilvēkiem sajust to vēstures elpu nepastarpinātā veidā,” par filmu, kuras pamatā vēstījums par draudzību un to, cik svarīgs ir draugu plecs arī tik izšķirīgā brīdi kā cīņā par savu valsti – Latvijas Republiku, stāsta režisors Aigars Grauba. Filmas mērķis esot bijis parādīt mūsdienu cilvēkiem, kā toreiz – tālajā 1919. gadā – nācijai nācās saņemties un sapni par savu valsti izcīnīt ar asinīm. Viņi atzīst, ka jāzina arī vēstures patiesie fakti, kas filmai kalpoja kā “ceļa zīmes”, tāpēc jau pirms vairākiem gadiem ierosināja sagatavot  grāmatu par filmu un atbilstošajiem vēsturiskajiem notikumiem.

Š. g. novembrī apgāds Zvaigzne ABC sadarbībā ar filmu kompāniju „Platforma” laidis klajā grāmatu „Rīgas sargi. Laika stāsti”. Līdzīgi, kā iepriekšējā šo pašu autoru grāmatā „Sapņu komanda 1935. Laika stāsti”, lasītājam būs iespējams iepazīties ar gan ar m. f. „Rīgas sargi” scenāriju, ko veidojuši Aigars Grauba un Andrejs Ēķis, gan tā sižetam atbilstošiem vēsturiskiem ekskursiem Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara tematos, ko sarakstījusi žurnāliste Ilze Zveja. Viņa pieskārusies ne tikai politiskajai un militārajai vēsturei, bet arī daudziem tā laika sadzīves jautājumiem, sieviešu stāvokļa dramatiskajām izmaiņām kara laikā un pat kara gadu modes tendencēm. Grāmatā ir bagātīgi ilustrēta gan ar filmas kadriem un agrāk nepublicētiem aizkadriem un digitālajiem trikiem, gan ar autentiskām 1915.-1919. gada fotogrāfijām.

Piedāvājam nelielu ieskatu grāmatas saturā.  

39. epizode

Modes untumi kara laikā

           Pirms Pirmā pasaules kara tērpu modi noteica jūgendstila izsmalcinātība – plūstošas līnijas, klusināti toņi, milzīgā korsetes nozīme sievietes silueta veidošanā un kur tad vēl cepures, kas varēja būt "vesels puķu dārzs" uz galvas.

Ierasts sievietes ikdienas tērps bija blūze un svārki. Ja tā bija jūgendstila blūze, tad ar pieguļošām piedurknēm un augstu mežģīņu apkaklīti, īpašos gadījumos stāvo apkakli pat balstīja metāla karkass, protams, grezni apšūts. Ja tie bija jūgendstila svārki, tad izstieptas zvanveida formas un kā situētības liecība – garš trens.

Pirmā pasaules kara sākumā uzskatīja, sievietei jāturpina būt elegantai un maigai, ka viņai jāmierina un jāiedvesmo karavīri. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka vīri būs prom un karos daudz ilgāk, nekā sākumā bija cerēts, ka sievietēm būs jāuzņemas daudzi darbi, kurus agrāk nepazina vai pat viņām bija liegts tos strādāt. Turklāt apsīka saviesīgā dzīve un teju visa saimnieciskā dzīve bija pakļauta militārām vajadzībām.

Izmaiņas sadzīvē arī noteica izmaiņas sieviešu modē. Jūgendstila izsmalcinātība kļuva neērta un traucējoša. Kādam bija arī jāgādā par frontē nepieciešamajiem kara materiāliem, tāpēc sievietes, kas līdz tam vairāk bija strādājušas kā mājkalpotājas, arvien biežāk stājās darbā rūpnīcās, pat sēdās pie auto stūres. Un šķiet pašsaprotami, ka sarūk svārku garums, jo garo svārku vēl garāks trens bija tikai traucēklis un pat dzīvībai bīstams kādā ražotnē. Apģērba krāsas kļuva tumšākas, jo karš līdzi nesa daudz skumju ziņu par zaudētiem draugiem un tuviniekiem.

Izmaiņas tērpā noteica arī sieviešu arvien aktīvākais dzīves veids, formas tērpus mugurā vilka, protams, medmāsas, ražošanā strādājošās tērpās arī kombinezonos, jo tā bija ērtāk un praktiskāk. Militāra piegriezuma frenči kļuva pat par modes lietu. Lietišķais kostīms kā sievietes garderobes sastāvdaļa bija pazīstams jau pirms kara, kad to uzskatīja par ļoti nesievišķīgu apģērbu, ko valkāja retās darījumu sievietes. Šāda ielaušanās vīrišķajā pasaulē, protams, nesimpatizēja kungiem. Bet kara laikā frenči kļuva savā ziņā par brīvības simbolu, jo mainījās ne tikai mode, mainījās sievietes dzīves stils un uzskati par sievietes lomu sabiedrība. Sievietes kļuva neatkarīgas, jo nauda maciņā bija pašu pelnīta un pašas pēc sava prāta sievietes to gribēja arī tērēt. Karam beidzoties, mode kļuva vēl drosmīgāka, to savukārt noteica pēckara situācija: sieviešu bija krietni vairāk, nekā vīriešu, un tērps bija pirmais “ierocis” cīņā par iecerēto.

Brīvība – tas nozīmēja ne tikai īsākus svārkus un praktiskāka piegriezuma tērpus, bet arī atteikšanos no korsetes, kas gadsimtiem ilgi bija veidojusi sievietes auguma atbilstoši modes prasībām. Tās vietā nāca Marijas Felpsas Džeikobas (Mary Phelps Jacob) izgudrojums – mūsdienīga dizaina krūšturis, kuru viņu patentēja 1915. gadā.

Vīriešiem, ja vien viņš nebija izsmalcināts dendijs, kura tērpā nozīmīga katra detaļa, bija vienkāršāk – trīsdaļīgo ikdienas vai vakara uzvalku nomainīja armijas formas tērps. Pēc kara gan vīrieši tik ātri negribēja atkal ietērpties civilās drēbēs, pēc četros, piecos gados cīņās un prombūtnē pieredzētā un piedzīvotā mierīgā ikdienas dzīve daudziem bija grūti pieņemama.




101. epizode

Bermonta cīņas par Baltenlandi, par Krievijas ideju

“Mēs – virsnieki un karavīri, šeit Latvijā jutāmies kā savā dzimtajā zemē, jo katrs no mums paredzēja, ka šīs mazās, jaunizveidotās „valstis” būs pievienotas Varenajai Krievzemei,” rakstīja Bermonts, atminoties laiku, kad 1919. vasarā ieradās Latvijā. 

Apmēram mēnesi pēc uzbrukuma Rīgai Bermonts teicis runu savas armijas kareivjiem, kurā atzinis, ka jāatsakās no cerībām, kas liktas uz uzbrukumu Rīgai, atzīstot to par neizdevušos. Vēlāk viņš rakstīja, ka pats licis armijai atkāpties no Torņakalna, lai Jelgavā sakopotu spēkus jaunam uzbrukumam, jo arvien uzskatīja, ka Rīgu vajadzēja ieņemt un latviešus sakaut.

Neskatoties uz neveiksmēm, Vācijā bija spēki, kas turpināja cerēt, ka izdosies salauzt mazo Baltijas valstu jeb šajā mirklī Latvijas pretestību, lai tomēr iedzīvinātu ideju par šo zemju kolonizāciju zem Vācijas karoga. Karavīriem, sākot uzbrukumu Rīgai, līdzi doti nākamās valsts karodziņi iekarotās pilsētas greznošanai.

Karoga izskats: fons zils-balts-zils, kreisajā stūrī Krievijas valsts karoga krāsa, vidū vapenis, kurā atkal trīs atsevišķi vapeņi – Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes. Karogs tātad izteic to, ko sasniegt ilgojās Baltijas muižniecība. Zils-balts-zils mums labi pazīstams, vapeņi – muižnieku Baltenland ideja. Un stūrī krievu karogs, Krievijā būs mums palikt un valdnieki mūsu zemē būs zils-balts-zils krāsu nesēji,” tā vēstīja Latvijas Sargs.

       Avīžu ziņas arī liecina, ka, neskatoties uz dažādiem līgumiem, notām un aicinājumiem no Sabiedroto puses un solījumiem no Vācijas puses, uz Kurzemi plūda gan Vācijā savervētie karavīri, gan ieroču un munīcijas sūtījumi. Tas nelīdzēja, jo pat Jelgavā iznākušais Rietumarmijas izdevums Trommel rakstīja, ka ar vāciešu iestāšanos krievu armijā daudz kas mainījies, kamēr Golcs bijis virspavēlnieks, viss bijis labi.

       Vācijā arvien savervētajiem karavīriem solīja zemi iekarotajās zemēs. Kāds vācu gūsteknis stāstījis, ka par trīs mēnešu karošanu solīti 40 morgeni zemes (viens morgens ap 3000 kvadrātmetru), turklāt iztikšana algotņu armijā labāka – te dienā maksāja 11 markas, kamēr strādnieka alga Vācija bija tikai sešas markas dienā. Un, kur tad vēl pie latviešiem salaupītais. Tiesa, beidzamajā laikā karotāji atlīdzību saņēmuši “Bermonta naudā”.

        Neziņā par rītdienu, vācu karavīri uz fronti Rīgā devušies, ņemot līdzi visu iedzīvi un arī sievas, kas vārījušas vīriem ēst kaujas laukā. Sievas vācieši bija paspējuši apņemt tepat Latvijā, gan vietējās vācieties, gan spējuši savaldzināt pa kādai latvietei.

       Bermontu nesekmīgi centās apturēt arī krievu armijas, kas Krievijas pilsoņu karā cīnījās par cara varas atjaunošanu un kurai formāli arī bija pakļauts Bermonts, virspavēlnieki, nosodot viņa rīcību Latvijā.

Jau bermontiādes pirmajās dienās Latvijas Pagaidu valdība saņēma šādu ziņu: “Ziemeļrietumkrievijas valdības telegramma ārlietu ministrim: Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks lūdza mani paziņot Jūsu personā Latvijas valdībai, ka ar virspavēlnieka pavēli palkavnieka Bermonts par vairākkārtīgu virspavēlnieka lēmumu neizpildīšanu un par naidīgas darbības uzsākšanu pret Latviju izsludināts par tēvijas nodevēju. Viņš un viņa rīcībā esošie karaspēki iz-

slēgti no ģenerālim Judeničam padotiem Ziemeļrietumu frontes bruņoto karaspēku sarakstiem, un tādēļ virspavēlnieks lūdz tos par Krievijas karaspēkiem neskatīt.”

Bermonts šādu izslēgšanu neņēma vērā, viņš aicinājis Judeņiču uzbrukt igauņiem, lai tie nevarētu nākt latviešiem palīgā. Pat pretēji, Ziemeļrietumu armijas ģenerālis Nikolajs Judeničs, kura armija bermontiādes laikā atradās Igaunijā, ar britu kara misijas starpniecību pat nosūtīja četrus tankus uz Rīgu cīņai pret Bermontu. Ģenerālis Sīmonsons viņam telegrafēja pateicības vārdus par šo dāvanu.

Cīņu karstumā ietekmes zonas dalot, netrūka arī pārpratumu. Bermonts, kurš sevi uzskatīja par pārliecinātu cariskās Krievijas piekritēju, 1919. gada novembrī saņēmis pateicības telegrammu no Padomju Krievijas revolūcijas vadoņa Ļeņina: “Sirsnīga pateicība Jums un ģenerālim fon der Golcam par sniegto palīdzību Sarkanai armijai grūtā cīņā ar kontrrevolucionāriem. Visa strādnieku pasaule var apliecināt, ka Jūs abi esat tie, kur glābuši Pēterpili.”

Bet Bermonta armijā dienošie krievi, karaspēkam atkāpjoties, izvēlējās dezertēt un padoties latviešiem, kā arī izteikuši vēlēšanos iestāties Latvijas armijā.

 

Comments