
Mākslas
filma „Rīgas sargi” veltīta Latvijas neatkarības kara kulminācijas brīdim – cīņai
pret Bermonta karapulkiem 1919. gada rudenī. Filma pirmizrādi piedzīvoja 2007.
gadā un jau pirmajos mēnešos to noskatījās Latvijai rekordliels skatītāju
daudzums. Skatītāju, sevišķi jauniešu, neviltotā sajūsma mijās ar asu (vēsturnieku,
vēstures skolotāju) kritiku, ko visvairāk izraisīja scenārija līnijas novirzīšanās
no patiesajiem faktiem. Vēstures zinātāji pārmeta gan baznīcu demonstrācijai līdzīga
notikuma pārnešanu no 1905. gada uz 1915. gadu, latviešu strēlnieku atgriešanās
pārbīdi laikā, kāda ministra Niedras uzrašanos Kārļa Ulmaņa vadītajā kabinetā,
gan bermontiādes norises ilgumu un Jelgavas pils aizstāšanu ar Rundāli.
Savukārt filmas veidotāji – Aigars Grauba un Andrejs Ēķis – izmaiņas attaisnoja
ar to, ka šī filma nav veidota kā dokumentāls stāsts, kur hronoloģiski būtu
parādītā Brīvības cīņu gaita. “Mēs stāstu gribējām padarīt ļoti personisku.
Likt cilvēkiem sajust to vēstures elpu nepastarpinātā veidā,” par filmu, kuras
pamatā vēstījums par draudzību un to, cik svarīgs ir draugu plecs arī tik izšķirīgā
brīdi kā cīņā par savu valsti – Latvijas Republiku, stāsta režisors Aigars
Grauba. Filmas mērķis esot bijis parādīt mūsdienu cilvēkiem, kā toreiz – tālajā
1919. gadā – nācijai nācās saņemties un sapni par savu valsti izcīnīt ar
asinīm. Viņi atzīst, ka jāzina arī vēstures patiesie fakti, kas filmai kalpoja
kā “ceļa zīmes”, tāpēc jau pirms vairākiem gadiem ierosināja sagatavot grāmatu par filmu un atbilstošajiem vēsturiskajiem notikumiem.
Š. g. novembrī
apgāds Zvaigzne ABC sadarbībā ar filmu kompāniju „Platforma” laidis klajā
grāmatu „Rīgas sargi. Laika stāsti”. Līdzīgi, kā iepriekšējā šo pašu autoru
grāmatā „Sapņu komanda 1935. Laika stāsti”, lasītājam būs iespējams iepazīties
ar gan ar m. f. „Rīgas sargi” scenāriju, ko veidojuši Aigars Grauba un Andrejs
Ēķis, gan tā sižetam atbilstošiem vēsturiskiem ekskursiem Pirmā pasaules kara
un Neatkarības kara tematos, ko sarakstījusi žurnāliste Ilze Zveja. Viņa
pieskārusies ne tikai politiskajai un militārajai vēsturei, bet arī daudziem tā
laika sadzīves jautājumiem, sieviešu stāvokļa dramatiskajām izmaiņām kara laikā
un pat kara gadu modes tendencēm. Grāmatā ir bagātīgi ilustrēta gan ar filmas
kadriem un agrāk nepublicētiem aizkadriem un digitālajiem trikiem, gan ar
autentiskām 1915.-1919. gada fotogrāfijām.
Piedāvājam nelielu ieskatu grāmatas
saturā.
39.
epizode
Modes untumi kara laikā
Pirms Pirmā pasaules kara tērpu modi noteica
jūgendstila izsmalcinātība – plūstošas līnijas, klusināti toņi, milzīgā
korsetes nozīme sievietes silueta veidošanā un kur tad vēl cepures, kas varēja
būt "vesels puķu dārzs" uz galvas.
Ierasts sievietes ikdienas tērps bija blūze un
svārki. Ja tā bija jūgendstila blūze, tad ar pieguļošām piedurknēm un augstu
mežģīņu apkaklīti, īpašos gadījumos stāvo apkakli pat balstīja metāla karkass,
protams, grezni apšūts. Ja tie bija jūgendstila svārki, tad izstieptas
zvanveida formas un kā situētības liecība – garš trens.
Pirmā pasaules kara sākumā uzskatīja, sievietei
jāturpina būt elegantai un maigai, ka viņai jāmierina un jāiedvesmo karavīri.
Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka vīri būs prom un karos daudz ilgāk, nekā
sākumā bija cerēts, ka sievietēm būs jāuzņemas daudzi darbi, kurus agrāk
nepazina vai pat viņām bija liegts tos strādāt. Turklāt apsīka saviesīgā dzīve
un teju visa saimnieciskā dzīve bija pakļauta militārām vajadzībām.
Izmaiņas sadzīvē arī noteica izmaiņas sieviešu
modē. Jūgendstila izsmalcinātība kļuva neērta un traucējoša. Kādam bija arī
jāgādā par frontē nepieciešamajiem kara materiāliem, tāpēc sievietes, kas līdz
tam vairāk bija strādājušas kā mājkalpotājas, arvien biežāk stājās darbā
rūpnīcās, pat sēdās pie auto stūres. Un šķiet pašsaprotami, ka sarūk svārku
garums, jo garo svārku vēl garāks trens bija tikai traucēklis un pat dzīvībai
bīstams kādā ražotnē. Apģērba krāsas kļuva tumšākas, jo karš līdzi nesa daudz
skumju ziņu par zaudētiem draugiem un tuviniekiem.
Izmaiņas tērpā noteica arī sieviešu arvien
aktīvākais dzīves veids, formas tērpus mugurā vilka, protams, medmāsas,
ražošanā strādājošās tērpās arī kombinezonos, jo tā bija ērtāk un praktiskāk.
Militāra piegriezuma frenči kļuva pat par modes lietu. Lietišķais kostīms kā
sievietes garderobes sastāvdaļa bija pazīstams jau pirms kara, kad to uzskatīja
par ļoti nesievišķīgu apģērbu, ko valkāja retās darījumu sievietes. Šāda
ielaušanās vīrišķajā pasaulē, protams, nesimpatizēja kungiem. Bet kara laikā
frenči kļuva savā ziņā par brīvības simbolu, jo mainījās ne tikai mode,
mainījās sievietes dzīves stils un uzskati par sievietes lomu sabiedrība.
Sievietes kļuva neatkarīgas, jo nauda maciņā bija pašu pelnīta un pašas pēc
sava prāta sievietes to gribēja arī tērēt. Karam beidzoties, mode kļuva vēl
drosmīgāka, to savukārt noteica pēckara situācija: sieviešu bija krietni
vairāk, nekā vīriešu, un tērps bija pirmais “ierocis” cīņā par iecerēto.
Brīvība – tas nozīmēja ne tikai īsākus svārkus
un praktiskāka piegriezuma tērpus, bet arī atteikšanos no korsetes, kas
gadsimtiem ilgi bija veidojusi sievietes auguma atbilstoši modes prasībām. Tās
vietā nāca Marijas Felpsas Džeikobas (Mary Phelps
Jacob) izgudrojums – mūsdienīga dizaina
krūšturis, kuru viņu patentēja 1915. gadā.
Vīriešiem, ja vien viņš nebija izsmalcināts dendijs,
kura tērpā nozīmīga katra detaļa, bija vienkāršāk – trīsdaļīgo ikdienas vai
vakara uzvalku nomainīja armijas formas tērps. Pēc kara gan vīrieši tik ātri
negribēja atkal ietērpties civilās drēbēs, pēc četros, piecos gados cīņās un
prombūtnē pieredzētā un piedzīvotā mierīgā ikdienas dzīve daudziem bija grūti
pieņemama.
101. epizode
Bermonta
cīņas par Baltenlandi, par Krievijas
ideju
“Mēs
– virsnieki un karavīri, šeit Latvijā jutāmies kā savā dzimtajā zemē, jo katrs
no mums paredzēja, ka šīs mazās, jaunizveidotās „valstis” būs pievienotas
Varenajai Krievzemei,” rakstīja Bermonts, atminoties laiku, kad 1919. vasarā
ieradās Latvijā.
Apmēram
mēnesi pēc uzbrukuma Rīgai Bermonts teicis runu savas armijas kareivjiem, kurā
atzinis, ka jāatsakās no cerībām, kas liktas uz uzbrukumu Rīgai, atzīstot to
par neizdevušos. Vēlāk viņš rakstīja, ka pats licis armijai atkāpties no
Torņakalna, lai Jelgavā sakopotu spēkus jaunam uzbrukumam, jo arvien uzskatīja,
ka Rīgu vajadzēja ieņemt un latviešus sakaut.
Neskatoties
uz neveiksmēm, Vācijā bija spēki, kas turpināja cerēt, ka izdosies salauzt mazo
Baltijas valstu jeb šajā mirklī Latvijas pretestību, lai tomēr iedzīvinātu
ideju par šo zemju kolonizāciju zem Vācijas karoga. Karavīriem, sākot uzbrukumu
Rīgai, līdzi doti nākamās valsts karodziņi iekarotās pilsētas greznošanai.
“Karoga izskats: fons zils-balts-zils, kreisajā
stūrī Krievijas valsts karoga krāsa, vidū vapenis, kurā atkal trīs atsevišķi
vapeņi – Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes. Karogs tātad izteic to, ko sasniegt
ilgojās Baltijas muižniecība. Zils-balts-zils mums labi pazīstams, vapeņi –
muižnieku Baltenland ideja. Un stūrī
krievu karogs, Krievijā būs mums palikt un valdnieki mūsu zemē būs
zils-balts-zils krāsu nesēji,” tā vēstīja Latvijas
Sargs.
Avīžu
ziņas arī liecina, ka, neskatoties uz dažādiem līgumiem, notām un aicinājumiem
no Sabiedroto puses un solījumiem no Vācijas puses, uz Kurzemi plūda gan Vācijā
savervētie karavīri, gan ieroču un munīcijas sūtījumi. Tas nelīdzēja, jo pat
Jelgavā iznākušais Rietumarmijas
izdevums Trommel rakstīja, ka
ar vāciešu iestāšanos krievu armijā daudz kas mainījies, kamēr Golcs bijis
virspavēlnieks, viss bijis labi.
Vācijā arvien savervētajiem
karavīriem solīja zemi iekarotajās zemēs. Kāds vācu gūsteknis stāstījis, ka par
trīs mēnešu karošanu solīti 40 morgeni zemes (viens morgens ap 3000
kvadrātmetru), turklāt iztikšana algotņu armijā labāka – te dienā maksāja 11
markas, kamēr strādnieka alga Vācija bija tikai sešas markas dienā. Un, kur tad
vēl pie latviešiem salaupītais. Tiesa, beidzamajā laikā karotāji atlīdzību
saņēmuši “Bermonta naudā”.
Neziņā par rītdienu, vācu
karavīri uz fronti Rīgā devušies, ņemot līdzi visu iedzīvi un arī sievas, kas
vārījušas vīriem ēst kaujas laukā. Sievas vācieši bija paspējuši apņemt tepat
Latvijā, gan vietējās vācieties, gan spējuši savaldzināt pa kādai latvietei.
Bermontu
nesekmīgi centās apturēt arī krievu armijas, kas Krievijas pilsoņu karā cīnījās
par cara varas atjaunošanu un kurai formāli arī bija pakļauts Bermonts,
virspavēlnieki, nosodot viņa rīcību Latvijā.
Jau
bermontiādes pirmajās dienās Latvijas Pagaidu valdība saņēma šādu ziņu:
“Ziemeļrietumkrievijas valdības telegramma ārlietu ministrim: Ziemeļrietumu
frontes virspavēlnieks lūdza mani paziņot Jūsu personā Latvijas valdībai, ka ar
virspavēlnieka pavēli palkavnieka Bermonts par vairākkārtīgu virspavēlnieka
lēmumu neizpildīšanu un par naidīgas darbības uzsākšanu pret Latviju
izsludināts par tēvijas nodevēju. Viņš un viņa rīcībā esošie karaspēki iz-
slēgti
no ģenerālim Judeničam padotiem Ziemeļrietumu frontes bruņoto karaspēku
sarakstiem, un tādēļ virspavēlnieks lūdz tos par Krievijas karaspēkiem
neskatīt.”
Bermonts
šādu izslēgšanu neņēma vērā, viņš aicinājis Judeņiču uzbrukt igauņiem, lai tie
nevarētu nākt latviešiem palīgā. Pat pretēji, Ziemeļrietumu armijas ģenerālis
Nikolajs Judeničs, kura armija bermontiādes laikā atradās Igaunijā, ar britu
kara misijas starpniecību pat nosūtīja četrus tankus uz Rīgu cīņai pret
Bermontu. Ģenerālis Sīmonsons viņam telegrafēja pateicības vārdus par šo
dāvanu.
Cīņu
karstumā ietekmes zonas dalot, netrūka arī pārpratumu. Bermonts, kurš sevi
uzskatīja par pārliecinātu cariskās Krievijas piekritēju, 1919. gada novembrī
saņēmis pateicības telegrammu no Padomju Krievijas revolūcijas vadoņa Ļeņina:
“Sirsnīga pateicība Jums un ģenerālim fon der Golcam par sniegto palīdzību
Sarkanai armijai grūtā cīņā ar kontrrevolucionāriem. Visa strādnieku pasaule
var apliecināt, ka Jūs abi esat tie, kur glābuši Pēterpili.”
Bet Bermonta armijā dienošie krievi,
karaspēkam atkāpjoties, izvēlējās dezertēt un padoties latviešiem, kā arī
izteikuši vēlēšanos iestāties Latvijas armijā.