Jaunumi‎ > ‎

EUSTORY akadēmija Latvijas jaunietes skatījumā

Publicēja 2013. gada 1. dec. 11:13Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2013. gada 1. dec. 11:30 ]

Skolēnu starptautiskā radoši pētniecisko darbu konkursa "Vēsture ap mums" finālisti kā balvu saņem iespēju piedalīties kādā no jaunatnes akadēmijām, kurās tiekas visu EUSTORY dalībvalstu konkursu uzvarētāji. Jaunatnes akadēmija ir nedēļu ilgs seminārs, kurā tiek pētīta kāda atsevišķa tēma. Akadēmijas dalībniekus atlasa EUSTORY pārstāvji, galvenie kritēriji: iekļūšana konkursa finālā, spēja komunicēt angļu vai vācu valodā, vismaz 16 gadu vecums. 

Piedāvājam Enijas Skeltonas iespaidus un vērtējumu par akadēmiju Slovēnijā šā gada oktobrī.


Uzskatu, ka īsts ceļojums sākas ar pirmajām grūtībām, kas parasti ilgi gan nav jāgaida. No tādas atskaites sistēmas perspektīvas mans ceļojums sākās pārsēšanās laikā Parīzē. Mans galamērķis gan bija Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana, bet lidoju ar pārsēšanos, tāpēc uz divām stundām nonācu Parīzē. Ar divām stundām bija pilnīgi pietiekami, lai nedaudz apjuktu milzīgajā lidostā, izdzīvotu nervus kutinošu skrējienu cauri tai ar pilnībā nepazīstamiem ārzemniekiem un, protams, nogaršotu kruasānus. Beidzot atradusi pareizos vārtus un gaidot ielaišanu lidmašīnā, kavējot laiku ar kruasāniem un apspriežot ar situāciju pilnīgi nesaistītus mākslas jautājumus ar pāris tūristiem no Īrijas, sāku apzināties, ka man priekšā ir neiedomājama nedēļa, kas ievārojami mainīs manus līdzšinējos uzskatus un krietni papildinās manu pieredzi.

Lidmašīnai laižoties aizvien zemāk Ļubļanas lidostā interese manī pieauga aizvien straujāk. Vēlējos ātrāk noskaidrot, kas mani sagaida ārpus šīs lidostas sienām. Gaidot bagāžu sāku runāt ar kādu francūzi, kas stāvēja man blakus pie konveijera lentes. Saņēmuši bagāžu kopā devāmies tālāk un jau gatavojāmas atvadīties, kad pēkšņi sapratām, ka abi virzamies pretīm bariņam, kura vidū bija kāda meitene, kas rokās turēja plakātu ar uzrakstu “EUSTORY”, tā es iepazinos ar pirmajiem akadēmijas dalībniekiem. Tālāk visi kopā ar autobusu braucām līdz vietai, kur arī pavadīsim turpmāko nedēļu.

        Dzīvojām hostelī, kas senāk ir bijis cietums un atrodas visai neordinārā pilsētas rajonā. Ēka ir vairāku mākslinieku un arhitektu pārveidota, saglabājot dažas cietuma iezīmes. Apkārtne ir neaprakstāma. Visur koši graffiti, desmitiem dažādu apavu pāru iekārti šņorēs, kas nostieptas pāri ielai, neizskaidrojami  un nedaudz baisi tēli kā apkārtnes ēku rotājumi, neikdienišķas statujas uz māju jumtiem u.t.t.  Tā vien šķiet, ka radošums burtiski plūst no vēsajām, krāsainajām ķieģeļu ēkām.

Pirmās dienas vakars un visi dalībnieki laimīgi nonākuši galamērķī. Vakarā vakariņojām hosteļa stiklotajā terasē un palēnām iepazināmies. Nemāku teikt, vai man vienkārši ļoti veicās, vai arī mistiskā veidā parasti VISI šo akadēmiju dalībnieki ir pārsteidzoši atvērti, orģināli, asprātīgi, darbīgi un inteliģenti jauni cilvēki. Savus turpmākos vakarus, brīvo laiku, pavadījām visi kopā vienkārši runājoties un baudot apkārtni. Dažreiz izgājām pastaigāties pa pilsētu, turpat pie mūsu hosteļa katru vakaru skanēja dzīvā mūzika un nedaudz tālāk bija pāris kafejnīcas, kur mūs nereti varēja atrast. Bet kaut arī pilsētas burvības valdzināti, mēs nedrīkstējām aizmirst kārtīgi izgulēties, jo zinājām, ka nākamajā rīta jau astoņos ir paredzētas brokastis un deviņos sākam darboties.

Mūsu dienas sastāvēja no neskaitāmām diskusijām un grupu darbiem. Pārsvarā apspriedām robežu maiņas pēc Pirmā pasaules kara, lojalitātes, minoritāšu jautājumus un starptautiskās attiecības. Visi ļoti aktīvi iesaistījāmies gan diskusijās, gan grupu darbos, gan arī nelielajos izbraukumu projektos. Diskusijās mēs nevien papildinājām savas zināšanas par konkrētajām tēmām, bet arī mācījāmies izteikties, klausīties, apdomāt, analizēt un aizstāvēt savu viedokli. Grupu darbi bija lieliska iespēja kārtīgi nostiprināt savas zināšanas par pārrunāto tematu, skaidri apzināt savu nostāju un tajā pašā laikā mācīties pieņemt, izprast un sasaistīt citu redzējumus, lai kopā rastu vienotus un objektīvus noslēguma secinājumus.

Nedēļas laikā mēs devāmies arī pāris ekskursijās. Apskatījām gan pašu Ļubļanu, gan arī pāris pierobežu pilsētas un uz brīdi bijām pat pāri robežai- Itālijā. Tās gan nebija parastas pilsētas apskates ekskursijas. Mums tika uzdoti dažādi uzdevumi- intervēt cilvēkus, fotogrāfēt būtiskākās pilsētu iezīmes, meklēt atšķirības starp tām u.t.t. Vēlāk notika informācijas apkopošana un darbu prezentēšana. Būtībā tas ir lielisks veids kā iepazīt pilsētu. Klāt vispārējajiem faktiem, pateicoties šiem uzdevumiem, mēs varējām piesaistīt arī vietējo iedzīvotāju stāstus, skatījumus un ieteikumus attiecībā uz apskates obektiem, vietām. Tie piešķīra pilsētām vairāk personības. Pieredzei noderēja arī mūsu “atpūtas” uzdevumi, kas sevī ietvēra pilsētas apstaigāšanu, garāmgājēju uzrunāšanu ar mērķi stundas laikā iemainīt sākotnēji iegūto sērkociņu kastīti pret pēc iespējas interesantākiem sīkumiem, ar nosacījumu, ka katra nākamā iegūtā lieta ir tālāk jāiemaina pret ko citu.

Tā nu mūsu nedēļa pagāja kārtīgi strādājot un vienreizēji pavadot savu laiku vienlaikus. Pēdējā dienā mūs sadalīja pāris grupās un tika doti norādījumi par noslēgumu projektu izstrādi. Pieejas bija dažādas  un dienas beigās visi bijām tikuši galā ar uzdoto. Pēc pēdējās prezentācijas sapratām, ka tas arī ir viss. Bija palicis vēl tikai viens vakars ko pavadīt visiem kopā, un to mēs arī darījām.  Dziedājām dziesmas, runājām, devām solījumus tikties un gremdējāmies atmiņās par piedzīvoto.

Grūti gan vārdos izteikt visu notikušo, sasaistīt tajos visas emocijas. “Eustory” akadēmija bija izglītojoša daudzās jomās. Pēc tās skaidri apzinos izaugsmi gan savās spējās diskutēt, gan jaunas zināšanas vēsturiskajā jomā, gan arī uzlabojumus angļu valodā. Akadēmija ietvēra sevī daudz neoridināru pavērsienu, ko ikdienā bieži negadās piedzīvot. Nedomāju, ka kādos citos apstākļos es piekristu dejot valsi Slovēnijas centrālajā stacijā un vēlāk Parīzes lidostā, vai staigājot pa pilsētu meklēt un uzrunāt nepazīstamus cilvēkus cenšoties iemainīt sērkociņu kastīti pret citiem sīkumiem, apmaiņā saņemot pat pāris apģērba gabalus. Lielākā vērtība gan manās acīs ir tur sastaptie cilvēki. Neaizmirstami jaunieši no visas Eiropas! Atvadoties visi mainījamies solījumiem braukt ciemos un būt gatavi uzņemt ciemiņus jebkurā laikā. Tiešām ticu, ka vismaz daļu no viņiem satikšu jau nākamajā vasarā!

Iepriecinoša ir apziņa, ka viss vēl nav beidzies. Vienreiz piedaloties šajā akadēmijā paveras iespējas vēlāk pretendēt uz vietu līdzvērtīgā seminārā, kurā tiekas šo akadēmiju bijušie dalībnieki. Esmu neizsakāmi pateicīga par iespēju būt daļai no notikušā! Tā ir iespēja, kuru gluži vienkārši nedrīkst neizmantot!