Jaunumi‎ > ‎

Atskats uz biedrības ekskursiju šajā vasarā

Publicēja 2013. gada 2. dec. 23:41Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2013. gada 5. dec. 08:44 ]
Vēstures skolotāju biedrības biedri jau otro gadu devās skolotāja Toma Gulbja vadītā vēsturiskas ievirzes ekskursijā ārpus Latvijas. Piedāvājam Antras Grūbes sagatavoto ieskatu ekskursijas norisē. 


Trīs dienas Austrumvācijā

1. diena. Kas nekaitēja mājās? Jāceļas četros rītā, jo pēc trim stundām autobuss no Rīgas mežonīgi garā ceļā caur Poliju dosies uz Vāciju. Kājās īkšķīškurpes, lai vēlāk ar Pelnrušķītes pusmāsu centību nebūtu jācenšas piepampušās kājas iespīlēt  agrāk labi derējušos apavos.  „Sviedriem vaigā” nevis strādāju, bet sēžu, toties tas palīdz apvaldīt mūžseno autobusu ceļotāju instinktu - apmeklēt tualetes katrā „tankštellē”. Varētu pat nepamanīt mobilā operatora paziņojumu par manis nodošanu poļu „erai”, tomēr par Polijas kolorītu liecina lūgšanu krusti, apļi krustojumos, bizbizmārīte - „biedronka” un reklāmu raibums pie mājām tranzītceļa malās. Autobusā visi sēž diezgan rātni, jo priekšā vēl dažas plecu pie un pleca pavadāmas dienas.   Kaut arī laiku esam par stundu apsteiguši, naktsmītnēs nonākam jau tumsā. Iepriekš likās, ka Vroclavā neesmu bijusi,  tomēr naksnīgie skati liek sajust „Déjà vu” – jau izdzīvotas emocijas. Poļu viesnīcnieki parūpējušies par ceļojuma formāta ziepju un šampūna cienītājiem, kas, saprotams, tiek ņemti līdzi. No rīta saku jau agrāk apgūto  – „Dziękuję bardzo” [liels paldies] un „do widzenia” [uz redzēšanos!].

2. diena.  Drēzdene. Par ziemeļu Florenci dēvētā pilsēta kara laikā sagrauta, vēlāk uzcelta no jauna – bet ar senatnīgo ēku atjaunošanu sanākusi pārcentība. Tās tumši pelēkas, pompozas, smagnējas. Līdzīgi arī ar Drēzdenes slavenās galerijas „Cvingera” [burt.: krātiņš, viduslaikos – pilsētas nocietinājumu daļa starp iekšējo un ārējo mūri]  ekspozīciju. Rembranta, Brēgela, Muriljo, El Greko un citu vecmeistaru darbu aplūkošana „blīvā slānī” radīja tādu kā izredzētības apziņu. Centrālā vieta vairāku kvadrātmetru platībā pirms 500 gadiem tapušai Rafaēla „Siksta Madonnai”.  Daži darbi, iepriekš reprodukcijās redzēti, pārsteidz ar gandrīz vai grāmatas formāta miniatūrismu. Pēc pirmajām 40 minūtēm uztvere vairs neļauj pilnībā novērtēt mākslas darbu skaistumu. Pēkšņi – pazīstama seja, kas nebija kāds pa dažādām zālēm paklīdis grupas biedrs.  No gleznas lūkojās pats īsu brīdi Kurzemes hercoga godā pabijušais Sakšu Morics, likteņa ķertais Annas Ivanovnas un jauniņās Elizabetes iemīļotais, kurš, nespēdams būt uzticīgs, šo dāmu personā pazaudēja divas iespējas kļūt par Krievijas caru. Toties savu vārdu iemūžināja ne vēstures, bet ģeogrāfijas grāmatās – ar Moricsalas nosaukumu.

Dodoties vakara pastaigā ne visi sekoja gida labi domātajam padomam - netērēt veselu eiro autobusa biļetei, jo kontroles praktiski neesot. Vismaz pagaidām neviens nevēlējās piedzīvot izteikto pieņēmumu, ka augstākais sods varētu būt – 5 gadi verdzībā un pēc tam pilsonības iegūšana. Vakara pastaigas laikā aplūkojām zelta Augustu Stipro, bronzas ākstiņu, nenosakāma sakausējuma metāla vilni, pavērojām Elbas upi no abiem krastiem un vidus (tilta). Ekskursiju vadītāja prasmīgi vadīti pārvietojāmies gan pa trotuāriem, kur nemitīgi bijām pakļauti riteņbraucēju spietiem, gan izņēmām līkumus pa dīvainām takām krūmos. Kārtīgi nodzīti kā medību suņi, beidzot tikām pie iespējas palūkoties uz citiem skrējējiem no kafejnīciņas. Manā dzīves kārtībā ietilpst divi gadījumi, kad jādzer alus – Jāņos un Vācijā. Svētki garām, bet Vācija tepat apkārt, tad, par godu tam  - Freiburgas tumšais.

3. diena. Meisene, Torgava, Vitenberga- Luterštate. Meisenes porcelāns spēj sajūsmināt.  Lētākais produkts fabrikas veikalā, šķiet bija maziņš ķobītis pusplaukstas lielumā bez kādiem greznojumiem – dabūjams par kādiem nieka desmit eiro. Viss pārējais – kā reiz vēstures skolotāju makam pieejams, bet ar noteikumu, ka jākrāj regulāri un ilgi. Figūriņas, apgleznotas flīzītes, vāzes, servīzes utt. – par 6000, 12 000 un, ja vēlas, arī par 50 000 eiro nopērkamas.  Pēc  porcelāna apstrādes paraugdemonstrējuma kļuva skaidrs, ka darbs ir ļoti smalks un katrs ķiņķēziņš - mākslas priekšmeta vērtībā.

Senā valdnieku pilsēta Torgava mūsdienās vairāk slavena ar padomju un amerikāņu karaspēka satikšanos pie Elbas. To atgādina ne vien piemineklis, bet arī saglabājušies sienu uzraksti.  Greznajā Sv. Marijas Dievnamā atrodas Lutera sievas Katarīnas kapavieta. Tālāk ceļš veda uz Lutera pilsētu – Vitenbergu. Slavenās durvis ar 95 tēžu atveidu izrādījās iekrautas celtniecības stalažās, bet blakus bijušajās klostera telpās apskatāmā Lutera muzeja ekspozīcija bija iespaidīga. Gleznas, grāmatas, naudas lādes ar sarežģītu mehānismu, divus metrus augstā iespiedprese, monētas un piemiņas medaļas – to visu ieteiktu apmeklēt tuvākajos trīs gados, jo 1517.gadā baznīca svinēs reformācijas sākuma 500 gadus. Dienas noslēgums, - saldais ēdiens ekskursantēm – iepirkšanās Berlīnes priekšpilsētā centrā a10, kas neizskatījās iespaidīgāks par mūsu pašu alfu Rīgā. Atšķirīgi daži zīmoli un lētāk kā pie  mums. Maximas un rimi līdzinieks – veikals ar nosaukumu „real” var radīt pārpratumus, jo interneta mājas lapā piesolīts tirdzniecības centra darba laiks līdz astoņiem, bet real [patiesībā] – līdz 22, kur pēdējais izrādījās attiecināms tikai uz pārtikas veikalu.

4. diena Berlīne. Bijušajā Austrumvācijā katru gadu iegulda milzīgas summas, lai to pievilktu rietumu dzīves standartam. Berlīnē uz katru debespusi pa 4- 5 milzīgiem ceļamkrāniem, būvniecības tehnika, nožogojumi pašā pilsētas centrā. Interesants bija Vācijas parlamenta - Bundestāga apmeklējums. Pārmeklēja metālu detektoriem, izkontrolēja somas, stingra uzraudzība turpinājās līdz pat skatu laukumiņam uz ēkas jumta. No turienes varēja redzēt ne tikai skaistus Berlīnes skatus, bet arī 1945.gadā padomju karavīru atstātos autogrāfus, kas faktu grāmatiņā smalki nosaukti par grafiti. Tomēr diezvai par tādu nosaucams melniem burtiem krieviski rakstītais – „Astrahaņa, Makarovs”. Iebiedētas par to, ka Berlīnē būs kājām jāveic ap 20 kilometru, steidzāmies izmantot iespēju apmeklēt bezmaksas tualetes. Garo rindu stingra paskata dāma noregulēja bez problēmām un tualetnieces veiksmīgas „sadales” rezultātā attapos vīriešu daļā, kur kopā ar itāliska paskata jaunekli mēģinājām apgūt roku žāvēšanas ierīci.

Vēl viens interesants objekts ir bijušās VDR televīzijas tornis ar bumbuli galā  - līdzinieks Ostankinai Maskavā. Esesieša stājas apsargs par mūsu grupu izrādīja sevišķu interesi. Vispirms izgrūstīja, pēc tam iespītējās, kad kāda grupas biedrene bija pārvietojusies ne pa to pusi, kur bija norādīts. Ar skaudību lūkojos uz liftiniekiem, kuri noteikti saņem algu kā trīs Latvijas vēstures skolotāji kopā. Tomēr traucoties augšup ar ausu aizkrišanas ātrumu (6 m/s), vēlēšanās tur strādāt pazuda. Pēdējais apskates objekts Berlīnē – Pergamona muzejs, spēj aizkustināt katru vēsturnieku. Slaveno Babilonijas Ištaras vārtu daļējs atveidojums, Pergamas svētnīca ar visām marmora kāpnēm, kur brīdi apsēsties un paklausīties audiogida stāstījumu, iespaidīga islāma kultūras priekšmetu izstāde un apmeklētāju kā pie Bābeles torņa. Pēc deviņu stundu staigāšanas Berlīnē daļa grupas, gaidot autobusu pie „Tīrgartena”, turējās pie stabiem, citas sēdēja turpat uz trotuāra. Pēc ierāpošanas transportā jo drīz vajadzēja nokļūt Polijas ciematiņā ar nosaukumu, kura atvieglinātais variants skan līdzīgi „Čau”. Ekskursijas vadītājam un šoferiem pazīstamie saimnieki bija sarūpējuši ne visai komfortablas istabiņas, toties cenā iekļautas kārtīgas „naksniņas”. Augstākās klases kotletes, biezputras mīkstuma sautēta liellopu gaļa, kartupeļi – desmitos vakarā spēja piespiest visus tos, kuri pēc sešiem vakarā neēd, mainīt paradumu uz „pēc sešiem rītā neēd”.

5.diena. Rīts sākās agri, jo laika joslas dieve atņēma vienu mājupceļa stundu. Garais ceļš rosināja uz pārgalvībām un ekskursijas vadītājs izteicās, ka nākamreiz viņš laiku ceļotājiem īsināšot ar grāmatas priekšlasījumiem. Diemžēl, izrādījās, ka grāmatu autobusā netrūkst un noklausījāmies dažus dīvainus stāstus. Ap deviņiem vakarā, kad līdz mājām bija vēl trīs stundu ceļš, apgrozībā parādījās grāmata, vesta no pašiem Dziesmu svētkiem. Koncerta noslēgumā atmiņā tika atsauktas  „Silavas valsis”, „Pionieru maršs”, „Bandiera Rossa”, pat „Katjuša”, kas, protams, nebūtu piedodams citai grupai, bet šai saistāma ne ar personisku, bet vēsturisku interesi. Un tad brīdi pēc pusnakts Rīgā, mūs ar kolēģi Anitu Mellenbergu gaidīja skolotāja Ērika Graudiņa, lai aizvizinātu uz Talsiem. Paldies par to!