Jaunumi‎ > ‎

Erasmus+ kursi vēstures skolotājiem

Publicēja 2018. gada 3. janv. 01:41Valdis Klisans   [ atjaunināts 2018. gada 3. janv. 01:42 ]

Domāju visi esat dzirdējuši par ES projektu programmu Erasmus+, bet ne visi zināt, ka arī vēstures skolotājiem ir lieliskas iespējas papildināt tālākizglītību savā nozarē.  Ja izglītības iestādē tiek gatavots pieteikums Erasmus+ programmas apakšprogrammā KA1 (kas atšifrējot nozīmē “mācību moblitātes”) ieteiktu arī vēstures skolotājam iesaistīties un pievienot savu pamatojumu kursu apmeklējumam.  Savā skolā pieteikumu gatavojām ar kolēģi-angļu valodas skolotāju, divatā, jo, kā parasti visi bija aizņemti.  Projekta pieteikumā bija jāuzraksta pamatojums kursiem, un, mana izvēle bija par labu Lielbritānijā reģistrētai organizācijai “Eucourses” (www.eucourses.eu). Tās kursi notiek vairākās Eiropas valstīs, vietās, kur koncentrētas vēstures un mākslas bagātības. Kursi tika atrasti pavisam nejauši, taču aprakstošā daļa piesaistīja manu uzmanību un likās aktuāla laikā, kad visapkārt runā par kompetenču jeb lietpratības pieeju izglītības procesā.  Šobrīd, kad kursi jau apmeklēti, varu droši apgalvot, ka apgūtais patiešām noder stundās, lai mudinātu jauniešu pētīt apkārtni, analizēt vietu kur dzīvo (muzejus, indrustriālo mantojumu), vienlaicīgi izmantojot modernās tehnoloģijas. Man vissvarīgākā likās atziņa, ka arvien vairāk darbā jāizmanto autentiskās vietas un lietas apkārt, jāiziet ārpus klases un skolas. Visus kursos apgūtos “noslēpumus” jau nebūtu interesanti atklāt, lai būtu intriga arī jums pamēģināt tos īstenot, tādēļ izstāstīšu tikai nelielu daļu no redzētā.

Tātad, 2016.g. vasaras noslēgumā devos uz Pistoju (Pistoia) Itālijā, kura atrodas Toskānas apgabalā. Tas pazīstams ar saviem zaļajiem stādu laukiem un to augšanai labvēlīgo klimatu. Uz kursiem Toskānā bija ieradušies 23 skolotāji no Portugāles, Zviedrijas, Polijas, Grieķijas un Somijas. Kursu ideja – kā kopā ar skolēniem pilsētu, arhitektūru, zīmes „izlasīt”, mācot vēsturi un mākslu. Kursu organizatori piedāvāja darba metodiku, izmantojot modernās tehnoloģijas un tradicionālos paņēmienus. Šīs metodes piemērojamas ne tikai vēsturiskā pilsētvidē, bet arī jebkurā vidē, ko veidojis cilvēks. Nodarbības „1000 jautājumi par ēku” laikā kopā ar kolēģiem mēģinājām sagatavot atbildes uz vismaz 25 jautājumiem un, pašiem par pārsteigumu, sapratām, cik tas ir aizraujoši. Grupu nodarbību laikā filmējām videoklipus, intervējām vietējos iedzīvotājus, „atdzīvinājām skulptūras”, būvējām savas ideālās pilsētas modeli, pētījām mākslu un ievērojamo cilvēku pienesumu. Daudz runājām par tūrismu un mākslas saglabāšanu, sabiedrības modeļa un struktūras izmaiņām globālajā pasaulē. Kursu laikā tika apmeklētas un pētītas Sjēnas (Siena), Florences, San Džimidžjanas (San Gimignano) un Prato pilsētas. Sjēnā vizuāli varēja vērot dalījumu pilsētas rajonos, kuru iedzīvotāji reiz pat bija ļoti naidīgi. Tradīcijas saglabājušās līdz mūsdienām dažādu krāsu rotājumos, zīmēs uz kvartāliem un ielu apgaismes ķermeņu krāsojumā. Florence ir katra mākslas un vēstures pazinēja sapnis: te glabājas vairums Renesanses mākslas darbu. Mikelandželo, Rafaēla, Leonardo da Vinči, Bruneleski radītie šedevri ir apbrīnas vērti un pārsteidz ar savu pārlaicīgumu. Traucējošais faktors gan ir tūristu pūļi, taču saprotams, ka tūrisma sezonā no tā nav iespējams izvairīties. San Džimidžjana pamanāma no tālienes, jo atrodas uz pakalna un viduslaiku slaidie torņi saglabājušies līdz mūsdienām. Šī pilsēta tiek uzskatīta par vislabāk saglabājušos viduslaiku Eiropas romāniskās arhitektūras pieminekli. Prato pilsēta Itālijā tiek dēvēta par „ķīniešu galvaspilsētu”, jo pēc oficiālās statistikas datiem tajā vismaz 25% iedzīvotāju ir ķīniešu ieceļotāji. Tās apkārtnē atrodas tekstilrūpniecības objekti, taču ieceļotāju ietekmē pilsēta ir mainījusies, un, diemžēl, ne uz labāko pusi. Atmiņā paliekoša bija tikšanās ar vienu no privātās stādaudzētavas īpašniekiem, kurš stāstīja par biznesa īpatnībām un savu daudznozaru uzņēmumu (restorāni, stādaudzētava, apmācības dārzniekiem, dārzeņu pārstrāde, olīveļļas un vīna ražotne, dārzu iekārtošana). Īpašnieks uzsvēra, ka tirgū viss mainās ik pēc 2000 dienām, tādēļ krīzes ir izaicinājums, lai uzsāktu ko jaunu. Patīkami bija dzirdēt, ka biznesa cilvēks jūtas sociāli atbildīgs par sabiedrību, veicina labklājību, nodrošina darbavietas un palīdz mazturīgajiem. Izskanēja arī interesants viedoklis par tēvu tradīciju saglabāšanu, itāliskās vides uzturēšanu ar dārzkopību. Villas Čelles (Fattoria di Celle (Celle Farm)) apmeklējuma laikā bija iespēja aplūkot modernās mākslas privātkolekciju, kas bija izvietota gan muižas iekštelpās, gan kā vides objekti dārzā. Pistojas mākslas skolas telpās, kuras vajadzībām piemērota arī viduslaiku baznīca, varēja iepazīties ar kolēģu darbu.

Savukārt 2017.g. vasaras nogalē tika apmeklēta Portugāles galvaspilsēta Lisabona, kur notika šīs pašas organizācijas kursi “SMILE” . Jautrais nosaukums nozīmē atslēgas vārdus – skolas, muzeji, internets, mācīšanās un izglītība (Schools Museums Internet Learning Education). Kursi notika pilsētā, no kuras reiz aizsākās lielo ģeogrāfisko atklājumu kuģojumi, taču tā nopostīta 18.gadsimta zemestrīcē un tās šodienas veidols ir visai moderns. Uz kursiem Lisabonā bija ieradušies 20 skolotāji no Igaunijas, Zviedrijas, Polijas, Grieķijas, Vācijas un Somijas. Kursi, kas galvenokārt bija paredzēti vēstures skolotājiem, sākās ar teorētiskā kursa apguvi, kuru var izmantot tieši mācību procesā, kā izmantot muzejus kā resursu. Muzeji ir sarežģīti gan sava laikmeta kolekciju krātuves, gan interpretācijas un ideoloģijas nesēji. Kursu laikā radām atbildes, kā lietderīgi izmantot laiku muzejā, kā sagatavot skolēnus produktīvam darbam, kādam jābūt gidam muzejā un daudzām citām niansēm. Muzeji ir arī pilsētas, sabiedrības identitātes un pilsoniskuma avots. Pirms katra muzeja apmeklējuma analizējām, kas veidojis šo muzeju, kāds bijis tā veidošanas mērķis, kā to “nolasīt”. Daļa kursa bija veltīta praktiskajām e-apmācībām, kuras var izmantot darbam klasē. Nodarbības muzejos notika grupās, paveiktā darba dokumentācija tika filmēta. Lisabonā tika apmeklēti fado, flīžu, mākslas un vēstures, autoritārisma perioda, kuģniecības muzeji, EXPO komplekss, baznīcas. Katrs dalībnieks no kursiem ir saņēmies lielisku materiālu krātuvi un lietotņu sarakstu, kurās atrodamas dažādas inovācijas muzejpētniecībā. Daudz tika runāts par tūrismu un mākslas saglabāšanu, sabiedrības modeļa un struktūras izmaiņām globālajā pasaulē.

Kursos apgūtā metodika palīdzēs veidot starppriekšmetu saikni, sadarbību starp apgūstamajiem profesionālajiem priekšmetiem un vispārizglītojošajiem priekšmetiem, palīdzēs sasaistīt zināšanas ar praktisko pielietojumu jeb īstenot tā saucamo kompetenču pieeju izglītībā, darbu muzejos ar modernajām tehnoloģijām. Bija patīkami, ka kursus vadīja vēsturnieki, profesionāļi, kas sadarbojās ar kādu vietējo skolu un skolotājiem.  Pievienoju praktiski izmantojamu materiālu kā pētīt pilsētu-kādus jautājumus uzdot atbildēt aprakstot ēkas vai industriālā mantojuma vietas. Kā novērots, visdusskolēns ir spiests sākt domāt un atrast atbildi pašam, jo, par laimi, internetā atbildes uz šādiem jautājumiem nav atrodamas.  Lai arī Jums izdodas iesaistīties projektos! LAIMĪGU VĒSTURISKI NOZĪMĪGO JAUNO 2018.GADU!

PIKC “Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola „Saules skola”” projektu „Mūsdienīga mācību vide – konkurentspējīgas profesijas apguvei” (Līgums Nr. 2016-1-LV01-KA101-022448) līdzfinansē Eiropas Savienība.

Vairāk par Erasmus+ programmu var uzzināt Valsts izglītības attīstības aģentūras mājaslapā www.viaa.gov.lv sadaļā Erasmus+.

Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Informāciju sagatavoja:

PIKC ”Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola „Saules skola””

vēstures skolotāja

Evelīna Balode (evelina.balode@inbox.lv )





Comments