Jaunumi‎ > ‎

Jauna grāmata par brīvības cīņām Baltijā 1919.-1920. gadā

Publicēja 2012. gada 17. okt. 03:31Vēstures skolotāju biedrība   [ atjaunināts 2012. gada 21. okt. 07:37 ]

Apgāds „Zvaigzne ABC” laidis klajā grāmatu „Atbrīvojot Baltiju. 1919-1920”. To sarakstījis britu jūras virsnieks, vēlāk Lielbritānijas flotes atašejs Maskavā Džefrijs Benets. Grāmatā, kas pirmoreiz tā publicēta ar nosaukumu „Kovana karš”, apkopotas dažādas liecības par Lielbritānijas flotes darbību Baltijas jūrā 1919. un 1920. gadā, britu attiecībām ar topošajām Igaunijas un Latvijas valstīm, Fon der Golca vadītajiem vāciešiem, vācbaltiešiem un cīņām pret Sarkanās Krievijas floti Somu jūras līcī.

Lasītājs varēs uzzināt, kā briti vērtēja Kārli Ulmani, Andrievu Niedru, Jāni Balodi, firstu Līvenu, Konstantīnu Petsu, Pāvelu Bermontu un daudzas citas ar Baltijas valstu brīvības cīņu sižetu saistītas vēsturiskas personas. Grāmata ir unikāls vēstures avots, kas būtiski papildinās lasītāju priekšstatus par jauno valstu, sevišķi Igaunijas un Latvijas brīvības cīņām 1919.-1920. gadā.

Grāmata būs vērtīga lasāmviela jebkuram vēstures skolotājam un izziņas avots vidusskolēniem, kuri veic pētījumus vai projekta darbus par brīvības cīņu tematiku.



Grāmatas fragments par notikumiem Liepājā 1919. gada pavasarī


Mēs izveidojām sargposteņu līniju uz mola aptuveni divdesmit piecu jardu (22,85 m) attālumā no Seafire un Scotsman. Desmit jardus (9,14 m) tālāk atradās vācu līnija, kas centās ierobežot cilvēku pūli, kas drūzmējās pie mola un centās saskatīt notiekošo. Šad un tad mazi zēni vai meitenes izlocījās cauri vācu līnijai un pienāca pie viena vai otra eskadras mīnukuģa. Vienmēr viņiem tika iedots liels maizes rieciens un džems vai kaut kas cits, kas mums bija. Vienu dienu vakariņu laikā maza meitene devās atpakaļ garām vācu sargkareivjiem, kad viens no viņiem bēglei iebelza pa ausi. Es sadzirdēju dusmu pilnus saucienus un kņadu uz klāja, un ierados tieši laikā, lai ieraudzītu abu mīnukuģu komandas metamies pāri reliņiem pilnā apņēmībā sākt cīņu ar vācu sargkareivi un iemest viņu upē ar visu tērauda bruņucepuri un šauteni, ja vien mēs nebūtu spējuši viņus saukt pie kārtības un disciplīnas. Šāda veida incidents varēja izprovocēt cīņu un asins izliešanu.

Kādu rītu es gāju pa klāju un ieraudzīju uz mola lielu namdaru grupu būvējam augstu koka barikādi pretī mūsu eskadras mīnukuģiem. Es aizsūtīju sameklēt atbildīgo vācu virsnieku un prasīju paskaidrot šādas rīcības iemeslus. Viņš ļoti pieklājīgi paziņoja, ka ģenerālis esot dzirdējis, ka mūs traucē iedzīvotāji un žogs tiek celts, lai nodrošinātu mūsu privātumu. Viņš informēja mani, ka tur būs durvis un pastāvīgi atradīsies sargkareivis. Vāciešus acīmredzot nokaitināja mūsu brāļošanās ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņiem vajadzēja divas dienas, lai pabeigtu barikādi un noliktu bruņotu sargkareivi, kurš kontrolētu ieeju un izeju. Es izgāju ārā un jautāju virsniekam, vai darbs tiešām ir pabeigts. Viņš man apliecināja, ka tā ir, un tagad mums nevajadzētu būt nekādām problēmām ar pūli. Mols bija diezgan garš, tādēļ Seafire un Scotsman nekavējoties nomainīja piestātni pārceļoties uz citu apmešanās vietu ārpus barikādes robežām, kur, tāpat kā agrāk, mūs drīz apciemoja iedzīvotāji ar saviem bērniem. Mēs ar interesi gaidījām eksploziju, kas sekoja pēc stundas. Milzīga, sarkana štāba mašīna pilnā ātrumā piebrauca pie mola. Tajā bija pats Golcs, kurš traks no dusmām stāvēja mašīnā un sāka bļaut un vicināt gaisā rokas. Mums viņš neveltīja nekādas piezīmes. Ko viņš auroja savam personālam, var tikai minēt.”

Mums nav nekādas vajadzības minēt, ko par šo incidentu domāja Kovans: „Komandkapteinis Kaningems,” viņš informēja admiralitāti, „ir vairākkārt rīkojies ar nemaldīgu precizitāti un ir apliecinājis sevi kā augstvērtīgu virsnieku ar nekļūdīgiem lēmumiem.” Itāļu flote pārliecinājās par to pašu Vidusjūrā 1940. –1943. gadā.

Admirālis izrādīja tikpat dāsnu cieņu arī Kīnenam: „Esmu vienmēr no viņa saņēmis nepieciešamo palīdzību un padomu. Viņa stingrā un pareizā rīcība attiecībās ar vāciešiem, un morālā ietekme uz viņiem, kā arī veiksmīgie un nenogurstošie pūliņi nomierinot latviešu karavīrus, tādējādi izvairoties no nevajadzīgas asins izliešanas, saglabāja un necerēti palielināja mūsu valsts prestižu esošajos apstākļos.” Taču ne viņš, ne Kovans nespēja pierunāt Golcu atbrīvot Ulmaņa ministrus un atļaut tiem atgriezties amatos. Ģenerālis turpināja apgalvot, ka viņi simpatizē boļševikiem un apdraud apgabalu, par kuru viņš bija atbildīgs Sabiedrotajiem. Firsts Līvens uzskatīja, ka viņš varētu atrisināt situāciju, organizējot koalīcijas valdību no latviešiem un vācbaltiem, jo pulkvedis Balodis, kurš sekmīgi pārņēma frontē latviešu spēku vadību pēc Kalpaka priekšlaicīgās nāves no noklīdušas vācu lodes, bija apsolījis savu atbalstu. Kovans izturējās labvēlīgi pret šādu Latvijas politisko problēmu atrisinājumu, tomēr neticēja, ka tam ir piemērots brīdis. Līvens piekrita viņa padomam labāk kalpot savas valsts interesēm un izmantot savu ietekmi domstarpību novēršanai starp latviešu un vācbaltu spēkiem cīņā pret boļševikiem, jo tas bija ļoti nevēlami, ka šis uzdevums nonāktu vāciešu rokās. Kovana apdomība attaisnojās divdesmit četras stundas vēlāk, kad Sabiedroto Augstākā Kara padome instruēja viņu pieprasīt nekavējošu Ulmaņa valdības atjaunošanu un visu vācu ierobežojumu atcelšanu latviešu armijas sapulcināšanai.