Jaunumi‎ > ‎

Jaunas grāmatas par Latvijas vēsturi

Publicēja 2013. gada 16. janv. 00:15Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2013. gada 23. janv. 00:38 ]
Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds
laidis klajā trīs jaunas grāmatas: Ineša Feldmaņa "Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 - 1941)", Inetas Lipšas "Izklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918 – 1934)" un Dainas Bleieres "Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR". Grāmatas izdotas sērijas „Latvijas vēstures mazā bibliotēka” ietvaros; tās publicējis LU Akadēmiskais apgāds.


Fonds piedāvā īsu ieskatu grāmatu saturā. Interesentiem tās būs pieejamas Latvijas bibliotēkās un drīzumā arī elektroniski.
Iepriekš izdotās grāmatas jau ir pieejamas elektroniski fonda interneta vietnē demoshistoria.lv.


Inesis Feldmanis
I. Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941)Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941)

Vācbaltiešu aizbraukšana no Latvijas, ko noteica Vācijas un Padomju Savienības slepenās vienošanās, kas tika parakstītas 1939. gada vasarā un rudenī, norisinājās vairākos posmos. Parasti vēsturnieki runā par divām izceļošanas akcijām. Pirmā – izceļošana (Umsiedlung), kas sākās 1939. gada novembrī un noslēdzās 1940. gada pavasarī. Otrā akcija – tā sauktā pēcizceļošana (Nachumsiedlung), kas norisinājās 1941. gada pavasarī, kad Latvija jau bija zaudējusi savu politisko neatkarību un varmācīgi iekļauta PSRS sastāvā.

Vācbaltiešu izceļošana Latvijai bija neapšaubāmi smags un būtisks zaudējums. Stipri novājinājās tās vitālais spēks, jo to atstāja tautas grupa, kas bija veikusi nenovērtējamu kultūras darbu. No Latvijas aizbrauca izglītotākā un ar iniciatīvu apveltītākā iedzīvotāju daļa. Daudzi vietējie vācieši bija galvenie speciālisti dažādās ekonomikas, veselības aizsardzības un citās nozarēs. Līdz ar viņu izceļošanu sāka veidoties intelektuālais vakuums, ko vēl vairāk pastiprināja vēlākās staļiniskās deportācijas, holokausts, iedzīvotāju masu aizbraukšana pēc Latvijas kārtējās okupācijas 1944. un 1945. gadā. Izceļošanas rezultātā Latvija zaudēja arī savu stabilāko saiti ar Rietumeiropu.

Latvijas vāciešu izceļošanas akcija bija Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas noziedzīgās politikas spilgta izpausme. Daudziem vācbaltiešiem Latvijas atstāšana bija nevis brīvprātīgs, bet gan diktēts solis. Daudzi no viņiem bija spiesti glābt savu kailo dzīvību. Gandrīz vai vienprātīgo lēmumu doties ceļā noteica kolektīvā pārliecība, ka tikai Vācija spēj sniegt patvērumu un paglābt no traģiskā likteņa, kas visai drīz skāra labi situēto, nacionāli un demokrātiski domājošos un noskaņotos latviešus.


Ineta Lipša
I. Lipša. Izklaides kultūra LatvijāIzklaides kultūra Latvijā: morāles komunikācijas aspekti (1918 – 1934)

Starpkaru Latvijas sabiedriskajā domā dominēja to ļaužu viedoklis, kurus neapmierināja laikabiedru aizraušanās ar jaunām sociālajām parādībām, bet ne jau tāpēc, ka tādi uzskati būtu piemituši vairākumam. Vienkārši moralizētāji aktīvāk popularizēja savu pārliecību, ka valsts pienākums ir visu jauno aizliegt, jo tās uzdevums ir glābt tautu un jaunatni no tikumiskas pagrimšanas. Kaut kādu iemeslu dēļ intelektuāļiem kā „tikumības karavīru” oponentiem sabiedriskās domas veidošanā trūka līdzīgas neatlaidības, tomēr viedokļu „karos” iesaistītie cilvēki radīja idejisko pamatu, kura ietekmē modernizējās iedzīvotāju sadzīves kultūra. Latvijas valsts bija pārņēmusi Krievijas impērijas likumdošanu un „mantojusi” iedzīvotājus, kuru domāšana bija veidojusies tās ietekmē un arī iespaidojusi tiesiskās normas. Tāpēc kā panākums vērtējama izvēle veidot politiku ar tādas literatūras starpniecību, kas nav tieši pieejama noteiktai iedzīvotāju grupai, jo šāda pēccenzūras pieeja balstījās uz vidusceļu starp pretējiem viedokļiem – starp „aizliegt” un „atļaut”. Ar tādu politiku Latvija iekļāvās citu Tautu Savienības valstu vidū.

Kamēr moralizētāji kliedza un cenzori cenzēja, klusējošais iedzīvotāju vairākums labprāt piemērojās jaunajam kultūrā. Tā sauktais mazais cilvēks rīkojās. Viņš smējās par divertismentu artistu jokiem, lasīja erotikas žurnālus, pētīja zīmējumus un fotogrāfijas, gaidīja skūpstu epizodes filmās, lasīja par rēvijām un kāri tvēra pēc visa cita, kam tā sauktā sabiedriskā doma gribēja liegt ieeju publiskajā telpā. Prese, stāstot par to visu, varēja sekmēt sabiedrībā priekšstatu par seksualitātes pārlieko publiskumu. Uz to pašu ilūziju var vedināt šī grāmata, tāpēc vajadzētu paturēt prātā, ka tās mērķis bija koncentrēt uzmanību tikai un vienīgi uz vienu jomu, kas īstenībā izšķīda cilvēka dzīvē, kurā nozīmīgu vietu ieņēma kultūras, sociālekonomiskās, politiskās un citas problēmas.


D. Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas.
Daina Bleiere
Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR


Latvija pusgadsimtu ir bijusi atšķelta no ārpasaules. Dzīve padomju Latvijā kardināli atšķīrās gan no tās, kas bija līdz 1940. gadam, gan no tās, kas veidojās pārējā Eiropā aiz dzelzs priekškara. Padomju režīms mēģināja uzspiest savus uzskatus un vērtības, kas ietekmēja gan to, kā cilvēki varēja izpaust savus talantus un politiskos uzskatus, gan to, kā viņi redzēja savu vietu pasaulē, gan viņu vērtību sistēmu. Šie mēģinājumi bieži bija nesekmīgi, tomēr padomju režīms ietekmēja cilvēkus ne tikai ar oficiālajām ideoloģiskām nostādnēm un vērtībām, bet arī ar neoficiālo un atklāti neatzīto praksi – blata un privilēģiju sistēmu, kas balstījās uz kompartijas izveidoto hierarhiju, ar kompromisiem starp ideoloģiskajiem postulātiem un reālās dzīves vajadzībām.

Grāmatā aplūkots, kā dzīvi padomju Latvijā ietekmēja ideoloģija, vara un ekonomiskā kārtība, kādas bija brīvības taustāmās un materiāli netveramās robežas. Sniegts ieskats teorētiskajā kontekstā, kas ir aktuāls padomju režīma pētniecībā, - diskusijās par totalitārisma, revizionisma un postrevizionisma pieejām.