Jaunumi‎ > ‎

Latvijas vēstures izdalīšana no pasaules vēstures nav efektīva

Publicēja 2015. gada 20. okt. 06:24Valdis Klisans   [ atjaunināts 2015. gada 20. okt. 22:26 ]
Daiga Kļanska
Vēstures skolotāju biedrība (VSB) šā gada vasaras sākumā veica vēstures skolotāju aptauju par dalīto Latvijas un pasaules vēstures kursu (
http://www.vsb.lv/reforma2011/pedagogu-aptauja). Tajā piedalījās 272 vēstures skolotāji: 77 % no viņiem strādā pamattautības, 23 % – mazākumtautību skolās. Laikraksts „Izglītība un Kultūra” aicināja VSB priekšsēdētāju vēstures skolotāju un mācību grāmatu autoru Valdi Klišānu un mācību grāmatu autoru Vilni Purēnu komentēt aptaujā iegūtos rezultātus un dalīties savā redzējumā par Latvijas vēstures mācīšanas problemātiku un iespējamajiem risinājumiem nākotnē.

 

Kāpēc nolēmāt veikt aptauju?

V. K.: 2014./2015. mācību gadā 9. klasi pabeidza pirmie skolēni, kuri vēsturi apguva pēc vēstures mācību priekšmeta reformēšanas, proti, Latvijas un pasaules vēsturi mācījās atdalīti. Diskusijas par vienu vai diviem vēstures mācību priekšmetiem iesākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. 2011. gadā valdība pieņēma lēmumu ieviest divus mācību priekšmetus – Latvijas vēsture un pasaules vēsture, lai gan VSB skolotāju vairākums bija pret to. Mums tiekoties ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvjiem, solīja, ka monitorēs reformas gaitu un informēs mūs par to, bet reforma noslēdzās, un mēs īsti nekādus rezultātus neieraudzījām, tāpēc nolēmām paši aptaujāt skolotājus par reformas rezultātiem.

V. P.: Patiesībā Valdis bija klāt, kad sākās diskusijas par priekšmetu izdalīšanu. Tolaik viņš bija vēstures speciālists IZM Izglītības satura un eksaminācijas centrā. Viņš ļoti labi zina ierēdņu un politiķu attiecības. Politiķi neprot izmantot ierēdņa potenciālu, lai gan patiesībā ierēdnis ir profesionālis, viņš zina, kā politiķa ideju virzīt. Bet ierēdnim nedrīkst būt viedoklis, uzskata politiķi – tev nav jādomā, tikai jādara.

Pirms lēmuma pieņemšanas bija eksperiments, jo dažās skolās ieviesa atsevišķus priekšmetus, pusotru gadu mācot tikai pasaules vēsturi, kurā apguva pamatus, un pēc tam mācījās Latvijas vēsturi. Tolaik Valsts izglītības satura centrs (VISC) secināja, ka būtisku atšķirību nav. Izstrādāja standartu, ka divus gadus mācās pasaules, divus gadus – Latvijas vēsturi. Bet pēdējais politiskais lēmums bija tāds, ka viena stunda nedēļā tiek veltīta Latvijas vēstures apgūšanai un viena – pasaules vēsturei. Tas tika pieņemts bez aprobācijas, tehniski, haosā. Ierēdņi atklāti pateica – politiskais spiediens.

V. K.: Izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe konsultatīvajā padomē tolaik godīgi atzina: „Es jūs labi saprotu kā pētniece, zinātniece, pedagoģe, esmu par to, ka ir jāpaliek vienam priekšmetam, bet kā politiķe nevaru atbalstīt, jo valdības deklarācijā bija akceptēts cits modelis.” Bet, no šodienas situācijas skatoties, neatceros nevienu politiķi, kuru interesētu, kā šis jautājums ir atrisinājies. Neviens no politiķiem, kas tolaik guva popularitāti, ieviešot reformu, līdz šim nav painteresējies, kāds ieguvums no tās ir sabiedrībai.

V. P.: Raugoties no vēsturnieka, sociologa skatpunkta, ir jautājums par politiķu un ierēdņu, valsts pārvaldes kvalitāti. Tolaik galvenās diskusijas saistījās nevis ar Latvijas vēstures zināšanām, bet ar to, cik lieli patrioti ir Latvijas iedzīvotāji. Profesionāls politiķis jautātu iedzīvotājiem, kas viņiem nepatīk Latvijā, bet neprofesionāls – aizstāj problēmu ar propagandu: stāstīsim, cik labi ir Latvijā, un visi paliks dzīvot šeit. No šā skatpunkta arī pieņēma lēmumu par dalīto vēstures mācīšanu un kā viena no prioritātēm tika ierakstīta patriotiskā audzināšana. Bet, ja politiķiem jautātu, kas ir patriotiskā audzināšana, viņi nespētu atbildēt. Skolotājiem, piemēram, patriotisma audzināšana nozīmē dzejoļu skaitīšanu vai kapu kopšanu un apmeklēšanu. Vienlaikus – ja cilvēks pasaka, ka lepojas ar to, ka ir tīrs ciems, skola, gudri skolotāji, no manas vietas nāk izcili cilvēki, līdz tam bieži vien neaizdomājamies. Vajadzēja propagandas žestu – un nāca vēstures priekšmets idejiska trūkuma dēļ – nebija skaidrs, kā veicināt patriotismu citiem līdzekļiem.

V. K.: Jā, tas bija pirmais apstāklis, bet otrs, kas reformu veicināja, bija cilvēki, kas nav tieši saistīti ar skolu. Viņi neredz vēstures priekšmeta saturu. Pēc būtības reforma neko nav atrisinājusi, tās pašas tēmas priekšmetā ir palikušas. Trešais apstāklis – daļa vēstures skolotāju, pārliecināti postpadomju cilvēki vecumā ap un virs 60 gadiem, strādā Rīgas skolās un neprot latviešu valodu. Neformālā informācijas aprite liecina, ka ir skolas, kurās vēsturi māca nelojāli pret Latvijas valsti. Bet politiķi iedomājās, ka, ieviešot atsevišķu mācību priekšmetu, problēma automātiski atrisināsies. Ja skolotājs, sekojot Krievijas propagandai, uzskata, ka Latvija ir neizdevusies valsts, tad viņš savu attieksmi paudīs – par spīti tam, vai vēsturi mācīs atdalīti vai kopā.

V. P.: Kad izglītības un zinātnes ministre bija Ina Druviete, diskusijās piedalījās arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pārstāvji ar cerībām, ka skolās pievērsīs lielāku uzmanību Latvijas vēsturei un tas ļaus institūtam piesaistīt lielāku finansējumu pētījumiem. Patiesībā tas, ka daudzi temati no jauna skatījuma nemaz nav pētīti, Latvijas vēstures mācību priekšmetā ir milzīga problēma. Un mūsu lielākā bedre ir starp vācu ienākšanu 13. gadsimtā un brīvības iegūšanu. Šajā laika periodā jauna skatījuma praktiski nav. Mums kā mācību grāmatu autoriem ir nepieciešami tādi fakti, lai tos varētu pasniegt skolēniem. Ir vairāk emociju, ka latvieši nebija vergu tauta, bet kā mēs to parādīsim? Tik lielam stundu apjomam ir ļoti grūti nodrošināt skolēniem pietiekami labi uztveramu faktoloģiju, jo pētījumu ir maz.

 

Kādi ir secinājumi par aptaujā iegūtajiem datiem?

V. P.: Aptauja parādīja to, ka lielākā problēma, atdalot pasaules un Latvijas vēsturi, ir ignorēts pedagoģijā tik svarīgais pēctecības princips. Jebkurš mācību saturs ir jāizklāsta secīgi, lai skolēns to varētu vieglāk uztvert. Vēstures skolotāji ir par to, ka vēsture ir jāmāca labākajā veidā – Latvijas vēsturei ir jāiekļaujas pasaules vēstures kursā. Tā taupām laiku un varam secīgi un loģiski izklāstīt mācību saturu. Piemēram, mācot par Otro pasaules karu saistībā ar Latviju, vispirms ir jāizskaidro, kas bija Otrais pasaules karš, jo Latvija ne iesāka, ne noslēdza šo karu, bet kara laikā Latvijas valsts gāja bojā, bija kara upuri, bet ne šā kara dalībnieki. Galvenais process būs ārpus Latvijas, bet atblāzmas būs Latvijā. Skolotāji satraucas, ka viņi nevar nodrošināt sinhronitāti, jo pasaules vēsture iet vienā ritmā, Latvijas vēsture – citā. Tā rezultātā neveidojas kopaina.

V. K.: Vai, ja māca antīko vēsturi, pēc esošās situācijas – viena stunda tiek veltīta šim stāstam, otra – Latvijas vēsturei, bet rakstīto avotu ziņu par šo laika posmu Latvijā nav. Pat akadēmisks zinātnieks, izņemot arheoloģiju, neko daudz nepastāstīs par tālaika notikumiem Latvijā. Protams, mēs varam runāt par ciltīm, dzintara ceļu, bet tas nav pat vienas mācību stundas saturs. Ko dara skolotāji? Pirmais: veido dubulto grāmatvedību – reāli māca tikai pasaules vēsturi, bet kontrolierim ieraksta Latvijas vēstures tēmu, piemānot žurnālu. Skolotājs vēstures stāstu veidos loģisku, bet ar dubultās grāmatvedības palīdzību. Otrais: ja skolotājs godprātīgi gribēs izpildīt uzstādījumus, tad viņš ies pēc stundu ritma, kas neizbēgami radīs situāciju, ka pasaules vēsturē, piemēram, būs stāsts par Gaju Jūliju Cēzaru (1. gs. p. m. ē.), bet Latvijas vēsturē – par Valteru fon Pletenbergu (mūsu ēras 15.–16. gs. mija). Var iedomāties, kas notiek skolēnu galvās tajā brīdī… Šos apsvērumus pirms reformas politiķi negribēja dzirdēt.

V. P.: Runājot par vēstures mācīšanu, lielākā kļūda – gan pasaules vēstures, gan Latvijas vēstures standarts ir teju identisks, atsevišķās daļas sakrīt vārds vārdā. Ja bija vēlme izveidot atsevišķus priekšmetus, tad bija jāizmanto cita pieeja. Iespējams, ir lietderīgi pasaules vēsturi mācīt kā vēstures pamatus, atsaucoties arī uz Latviju, un pēc tam veidot citu priekšmetu, piemēram, dzimtenes mācību, kas būtu orientēta uz Latvijas mantojuma izzināšanu.

V. K.: Es arī uzskatu, ka pamatā ir jābūt pasaules vēsturei, īpaši mūsdienās, kad telpa (tuvu–tālu) vairs nav svarīga. Bet tad nāktu pretī otrs pedagoģiskais virziens, kas saka, ka ir jāsāk ar tuvāko. Un arī viņiem ir sava daļa taisnības.

 

Kā citur pasaulē māca vēsturi?

V. P.: Ja paskatās citu valstu vēstures priekšmetu standartu – ceļi ir ļoti dažādi. Somijas izglītības sistēmā divus gadus vēsturi mācās kā vēsturi līdz Lielajai franču revolūcijai, pēc tam mācās vēstures un politoloģijas maisījumu, jo pēc franču revolūcijas top tās pamatvērtības, kas ir mūsdienu demokrātijas pamatā visās demokrātiskajās valstīs. Vidusskolā tematiski var iet dziļāk kādā tēmā, bet pamatskolā mēs apgūstam pamatus.

Lielbritānijā, savukārt, ir princips „no tuvākā uz tālāko”. 1. klasē sāk ar skatīšanos, kādas vēsturiskas lietas ir apkārtnē, un tad pamazām no Lielbritānijas iet ārā uz pasauli. Bet te ir jāatceras, ka Lielbritānijai, Vācijai, Itālijai ir pavisam citas struktūras vēsture: ir pārstāvēti pilnīgi visi laikmeti. Tāpēc viņi pasaules vēsturi var mācīt gandrīz tikai caur savas valsts vēsturi.

 

Un kāda pieeja ir tuvākajiem kaimiņiem?

V. K.: Apmēram tāda pati kā mums līdz reformai. Vēl – britu modelī, piemēram, neuztraucas par to, ka skolēni nezina visu. Viņi koncentrējas uz atsevišķiem topikiem, kurus studējot attīsta pētnieciskās prasmes, interpretāciju, analīzi utt.

Kad reiz braucām skatīties eksaminācijas procesu Skotijā, man bija šoks. Pirms 10 gadiem tās topika tēmas, piemēram, bija vikingu laikmets. Vieni pusgadu studē vikingu laikmetu, citi – krusta karus.

Bet pie mums Austrumeiropā visa izglītības vide ir veidota ļoti akadēmiska, tāpēc mums ir izjūta, ka visiem ir jāzina viss. Skolotāji cīnās ar vienu un to pašu problēmu – stundu ir par maz, lai iemācītu tik daudz zināšanu un faktu. To var just kursos – skolotājs visu laiku ir stresā, jo nespēj atrisināt šo metodoloģisko problēmu – kā iemācīt lielo apjomu.

Vienlaikus katram modelim ir savi plusi un mīnusi. Ja mums būtu britu sistēma, protams, šādu problēmu nebūtu, bet būtu cita – viņi spēj apstrīdēt jebko, bet paši daudz neko nezina. Savukārt mēs it kā zinām daudz, bet mums bieži nav viedokļa, jo mūsu vēsture nereti ir kā propaganda: tā tas bija, un es zinu, ka tā bija!

V. P.: Lielākā vēstures problēma – pasaules aina ir jāizstāsta secīgi un loģiski, bet stāsts ir ļoti garš un plašs. Kā izveidot shēmu, sistēmu, lai izstāstītu koncentrēti un atmiņā paliekoši? Labu darbu ir izdarījuši holandieši. Viņi ir sadalījuši pasaules vēsturi 10 ērās. Jā, viens no aktīvākajiem iebildumiem pret šādiem modeļiem ir stereotipu izvirzīšana, bet, no otras puses, caur stereotipu parādību var labāk saprast materiālu.

V. K.: Saprast vēsturi bez zināma stereotipa laikam nevar. Stereotips ir bezgalīgi sarežģītu lietu vienkāršošana un novadīšana līdz sabiedrības vairākuma ikdienišķajai apziņai. Tāpēc stereotipiem ir jābūt mūsdienīgiem, atbilstošiem zinātnes sasniegumiem, kaut vai tādiem kā holandiešu izstrādātās 10 ēras. Latvijā ir cilvēki, kas joprojām dzīvo padomju laiku stereotipos, lai gan paši to neapzinās, piemēram: padomju laikā mācīja, ka cilvēces vēsture ir nemitīga šķiru cīņa; pēc PSRS sabrukuma, saliekot nedaudz citus – etniskus – uzsvarus, sanāca, ka latviešiem ir bijusi mūžsena cīņa pret iekarotājiem, ka svešas varas to vien tik ir darījušas, kā verdzinājušas latviešus. Lasot eksāmenu esejas, šāda attieksme ir spēcīgi jūtama. Bet Nīderlandes radītais vēsturisko ēru princips uzliek citus rāmjus bezgalīgajai faktu jūrai, lai cilvēks spētu piemēroties mūsdienu pasaulei, nejustos vēsturiski aizvainots un apdraudēts.

 

Kāds ir jūsu viedoklis par ieceri veidot kompetenču pieejā balstītu mācību priekšmetu standartu?

V. P.: Pagaidām ir tikai sauklis, bet jēdziena būtība nav skaidra. Ko par to domā skolotāji? Viņi nezina. Nav informācijas. Šim mērķim ir plānots tērēt 14 miljonu eiro, bet nav skaidrs, kas par to naudu tiks darīts.

Manuprāt, kompetence ir cilvēka potenciāla spēja veikt kādu uzdevumu. Vēsturē tas būtu apmēram tā: tev ir dots jautājums, kas ir jāizpēta, un tavs uzdevums ir atrast informāciju par šo tematu, veikt pētījumu un uzrakstīt galaziņojumu. Tas apliecinātu, ka tev ir kompetence. Tādā gadījumā standartā vajadzētu paredzēt pamatzināšanas, pamatprasmes, kas ir jāapgūst, un attieksmi jeb to, ar ko tevi motivētu to visu apgūt. Tā es to saprotu. IZM bija sagatavojusi ieskatu, bet neesmu pārliecināts, ka tas ir nopietns. Kompetences bija sadalītas apakškompetencēs ar ļoti gariem un sarežģītiem formulējumiem. Es tur redzēju trīs kompetences: iegūt informāciju, lietot datoru, mācīties. Kas tajā visā attiecas uz konkrētiem mācību priekšmetiem? Vēsturei vajadzētu domāt par pamatjēdzieniem, lai var iet dziļāk prasmēs un attieksmē – kāpēc tev personīgi ir svarīga vēsture.

 

Vai jūs kā asociācija esat iesaistījušies šajā procesā?

V. K.: Nē, jo projekts vēl nav sācies, tagad tiek gatavoti Ministru kabineta noteikumi. Man radās priekšstats, ka projektā būs ārkārtīgi daudz aktivitāšu. Bija iespēja piesaistīt finansējumu izglītības jomai, kura nav tā bagātākā nozare, un viņi to arī dara. Varbūt nevajag tik daudz koncentrēties uz vārdu „kompetence”, es redzu šo projektu kā investīciju izglītības jomā.

V. P.: No vienas puses, Latvijai ir iespēja veidot kaut ko unikālu, bet es baidos par valsts pārvaldes kvalitāti, jo svarīgākais ir tas, cik daudz skolotāji sapratīs instrukciju. Pats svarīgākais ir skolēns. Mums izglītība ir valsts politikas daļa, bet patiesībā izglītība ir pakalpojums: tu palīdzi skolēnam sasniegt savu mērķi. Augstskolām pārmet, ka negatavo darbiniekus uzņēmējiem, bet jautājums skan tā: vai students vispār gatavojas kļūt derīgs uzņēmējam? Mums ir jāmāca skolēni, ka viņiem pašiem ir jāveido pasūtījums. Arī kompetence nevar būt ārpus cilvēka, tā var būt tikai iekšā cilvēkā. Tas nozīmē, ka skolotājam būs jāmāca bērnam veidot savu pasūtījumu.

 

Ko darīsiet ar skolotāju aptaujas rezultātiem?

V. P.: Aptaujas rezultāti ir pierādījums tam, ka vēsturi vajadzētu kā kopīgu mācību priekšmetu, ka Latvijas vēstures izdalīšana no pasaules vēstures nav efektīva. Tā kā ir jaunu mācību standartu izstrādes priekšvakars, šie aptaujas rezultāti ir labs materiāls, ar ko rēķināties.

Aptaujas rezultāti ir secinājumi, ko nodot politiķiem. Vēsturi mācāmies, lai apgūtu zināmu cilvēces pieredzi. To varam darīt no jebkuras tautas pieredzes. Latvijā darām labumu, jo mācāmies visu pasauli un meklējam labāko pieredzi, ko lietot savā zemē. Otrs aspekts – pētniecība. Ja gribam mācīt, kaut kas ir jāpēta. Bet līdzekļu, kas tiek atvēlēti Latvijas vēstures pētniecībai, ir par maz. Tas būtu nozīmīgs kvalitatīvs pienesums Latvijas vēstures mācīšanai.

Lemjot par pedagoģijas jautājumiem, politiķiem ir jārunā ar speciālistiem. Izziniet to, par ko gribat pieņemt lēmumus! Ja lēmums ir nepamatots un rada cilvēkiem problēmas, politiķu autoritāti tas neceļ. Mēs nevaram šodien ar sajūsmu skatīties uz reformas lēmējiem. Varbūt ir vērts atcerēties, ka arī pozitīvas jūsu lēmumu sekas ir jūsu reklāma.

V. K.: Bet reformā es redzu arī vienu pozitīvu momentu no priekšmeta skolotāja viedokļa: vēstures stundu skaitu nedrīkst samazināt, jo ir viena pasaules vēstures un viena Latvijas vēstures stunda – ja to atceļ, tad atceļ visu priekšmetu. (Tas – ar humoru.)

Aptauja parāda, ka skolotāji vēlas atgriezties pie kārtības, kāda bija pirms reformas. Bet tas nozīmē vēl četrus kontrreformācijas gadus – vai ir vērts? Mācību līdzekļi, programmas ir izstrādāti utt. Vienīgais šābrīža risinājums – ļaut skolotājam brīvi rīkoties ar doto stundu skaitu un mācību materiālu.

V. P.: Skolotāji jūt lielu atbildību par galarezultātu, tāpēc uz to varam paļauties un brīvību dot. Te ir jautājums tikai par padomju laika paaudzes skolotājiem. Ir valstis, kur skolotāju pielīdzina ierēdnim, lai pateiktu, ka esi atbildīgs pret sabiedrību par to, ko tu stundās dari. Tā bija vāciešiem. Mums jautājums ir par padomju laika paaudzes skolotāju spēju mainīt attieksmi.

V. K.: Skolotāju profesionalitātes līmenis ir ļoti atšķirīgs. Skolotāju pietiek, bet profesionalitāte un novecošana ir problēma. Strādājot vidusskolas klasēs, saņemot 10. klases skolēnus no dažādām Rīgas un lauku skolām, var nojaust, kas notiek realitātē. Vieni nāk ar izcilām zināšanām un vēstures izpratni, taču citi jaunieši stāsta, ka visu mācību gadu ir konspektējuši mācību grāmatu, pārrakstījuši kladēs vēstures avotus. Prātam neaptverami! Mērķis ir skolēns, bet atslēgas figūra – skolotājs.

V. P.: Mēs sakām, ka skolotājs nedara to, nezina to, bet nav jau tāda cilvēka, kas viņam var palīdzēt kaut ko apgūt. Piemēram, veidojot mācību līdzekļus, skolotājam bija jāveido grāmata arī skolotājiem – un tas deva vismaz vajadzību skolotājam pastudēt metodiku. Bet patlaban valstī modernas metodikas attīstībai ir pārvilkta svītra.

V. K.: Lūk, te parādās nepieciešamība pēc aktīvas domubiedru grupas, domnīcas, kurā aktīvi cilvēki diskutē par metodiku, koncentrējas profesionālajās biedrībās.

V. P.: Kad uzsāku rakstīt doktora disertāciju, man teica: tikai nedomājiet attīstīt metodikas idejas, vajag lielās pedagoģijas idejas. Es vaicāju, kāpēc tās vajag, ja tās nepārvēršas metodēs. Kāpēc metodikas idejas tiek izskaustas un ar ko mēs par to vēlāk maksāsim, es nezinu.

Raksts pārpublicēts ar laikrakata "Izglītība un Kultūra" atļauju.

Comments