Liepājas Vasaras dienas sākas ar mūsu biedrībai
netradicionālu programmas punktu – Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas
apmeklējumu, arī Vasaras dienu atklāšanas uzruna un pirmās lekcijas notiek baznīcā.
Te atrodas Eiropā lielākās mehāniskās ērģeles, te 1918. gadā Vācijas armijā karojošie somu jēgeri deva
svinīgo zvērestu Somijas neatkarības idejai un valdībai. Latviešu strēlnieki
par nacionālo ideju cīnījās Krievijas impērijas armijā, bet somi neatkarību cerēja iegūt ar Vācijas atbalstu. Tā ir traģiska lapa mūsu kopējā vēsturē – frontē vieni karoja
pret otriem, lai gan ne latvieši, ne somi viens otru nekad nav apspieduši.
Savukārt 2018. gada 31. augustā baznīca ir viena no pārkarsušās
Liepājas tām vietām, kur ir atrodams nedaudz vēsāks gaiss un ēna. Tas tobrīd nebija mazsvarīgi, jo pilsetā
gaisa temperatūra ap +32 C
ēnā!
Tālāk dodamies uz Liepājas ostu, kur vēsturnieki-gidi J.
Raķis un G. Silakaktiņš izgaismo 1919. gada
K. Ulmaņa un A. Niedras vadīto valdību darbības nianses pilsētas ģeogrāfijas un
vēstures kontekstā. Kaut kur te Ulmanis pirmo reizi nokāpa no kuģa
„Saratov”.
Kā zināms, 1919. gada rudenī Bermonta armijai Liepāju ieņemt
neizdevās. Pilsētas un Kara ostas pievārtē notika īslaicīgas, bet ļoti sīvas
kaujas, kurās pilnīgi neapmācītiem Latvijas Republikas armijas karavīriem (viņu vidū arī
skolēniem) izdevās apturēt kaujās rūdītos bermontiešus no bijušās Vācijas armijas daļām.
Sic transit gloria mundi un miljoniem rubļu no cariskās
Krievijas, bet vēlāk - PSRS budžeta, kas ieguldīti kādreiz tik svarīgajos objektos. Varenākais
impērijas rietumu cietoksnis digitālajā laikmetā un neatkarīgajā Latvijā kā
militāra būve vairs nav vajadzīgs un to lēnām grauž laika zobs jeb pareizāk –
Baltijas jūras viļņi. Milzīgās betona konstrukcijas pašas (bez VSB ekskursantu līdzdalības, kā varētu šķist pēc foto) viena pēc otras "krīt" jūrā.
Vēsturnieki tiek ielaisti arī mūsu (NATO) bruņoto spēku apsargātajā
teritorijā, kur tiek piekodināts fotografēt tikai vēsturiskos objektus.
Militāros fotografēt vai filmēt nedrīkstot, tāpēc šīs vietnes lasītāju zināšanai (ja nu kas)... tādu tur vispār nemaz nav, nav bijis un nebūs nekad… !
Galvenā
nemilitārā celtne vēsturnieku baudai – Krievijas armijas un flotes Virsnieku pils. Cara
laiku virsnieki bijuši visai trūcīgi, no nelielās algas
daudz naudas izdots
„piesitot kanti” dāmām, stāsta gids. Ja ar vienu dāmu ballē nodejotas vairāk kā trīs dejas, tā
bija jāprec, pretējā gadījumā meitene bijusi „apkaunota”. O temora, o mores!
Arī mēs varam
izbaudīt kara ostas cietuma uzraugu ēdienkarti – ūdens graņonka ar ķilavmaizīti. Bet
īstās vakariņas izcili garšīgas.
Otrā diena Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas telpās. Skola, kas
atrodas jūgendstila ēkā renovēta izcili,
saglabājot visas vēsturiskā stila nianses, bet vienlaikus iekļaujot visas mūsdienu
„ekstras”. Skolas direktors H. Valcis (pirmājā rindā) ir gandarīts par paveikto un optimistiski
raugās nākotnē. Ar skolas vēsturi cieši saistīts izcilais latviešu vēsturnieks un diplomāts Arnolds Spekke.
Informāciju par skolu sk. šeit:
Arhitektūras vēsturnieks RTU profesors Jānis Krastiņš
uzskata, ka Liepāja pieskaitāma Eiropas jūgendstila pērlēm. Viņš pauž domu, ka
jūgendstils ir ne tikai krāšņas ēku fasādes, bet galvenokārt ēkas iekārtojuma
filozofija – pirmkārt tiek domāts par iekštelpu plašumu, piemērotību un ēkas
funkcionālajām vajadzībām.
Sākas vienmēr svarīgās diskusijas par kompetencēm, Skola 2030 un VSB
kā sabiedriskas nevalstiskas organizācijas nākotnes perspektīvām. "Vai biedrība palīdz man kļūt par labāku vēstures skolotāju?", retoriski jautā Ansis Nudiens.
Liepājas „Lielais Dzintars” – viena no mūsdienu Latvijas
fundamentālākajām un modernākajām celtnēm. Tās radīšanas iniciators bija Liepājas simfoniskā orķestra diriģents Imants Resnis. Tie, kas te ieradušies pirmo reizi, izsaka vēlmi pēc iespējas
ātrāk apmeklēt kādu izrādi vai koncertu.
VSB pedagogus Vasaras dienu saviesīgajā daļā Pētera I namiņa pagalmā izklaidē Liepājas
„Atštaukas” un Rucavas sievas, bet ēdienkartē – fantastiskas kartupeļu klimpas
ar gaļas mērci Brenguļu alus pavadībā.
Trešā kā vienmēr ekskursijas diena. Sākam ar Bernātiem –
vietu, kur pirms 20 gadiem aizsākās Vasaras dienu tradīcija.
Ūdens temperatūra jūrā + 18/20 C. Lieliski!
Vietējie viesiem mēģina iestāstīt, ka "no Pūsēna kāpas varot Zviedriju redzēt, vienīgi koki nedaudz traucējot". Kāpa pamazām atkāpjas, tur, kur pirms 10 gadiem esot bijis soliņš, tagad nav nekā, tur lidojot putni.
Pie Otaņķu Prenclava dzirnavām
mūs sagaida Otaņķu etnogrāfiskais kolektīvs. Tiek dziedāts, spēlēts, iets
rotaļās, iepazītas dzirnavas un zirglietas stallī.
VSB vēsturnieki ir gatavi ciest sauli un karstumu (+ 35 C saulē, + 30 C ēnā) Grobiņas lavandu
audzētavā „Lavender
Villa”, lai tikai uzzinātu, kā pareizi šī kultūra jāaudzē un
jāizmanto. Tā vien šķiet, ka vairums VSB dalībnieku ir ne tikai pagātnes
gudrību mācītāji, bet arī dārznieki.
Pie Grobiņas ordeņa pils drupām un netālu no senā pilskalna
(skandināvu Seeburg jeb Ezerpils) atkal atgriežamies vēstures problemātikā. Pagājušā gadā par labāko
vēsturnieci nominētā un atzītā Elīna Guščika stāsta, ka Grobiņas apdzīvotība ir daudz
senāka par vikingu laikiem. Te arī Liepājas Vasaras dienu noslēgums.
Paldies liepājniekiem: Inetai Drēžei, Irisai Otrupei,
Kintijai Silai, Inai Šuideiķei, Agnim Timermanim, Baibai Mackialai, Janai
Freimanei, Ivitai Pelnēnai!
