Jaunumi‎ > ‎

Pāvela Bermonta-Avalova atmiņas par notikumiem Baltijā 1919. gadā

Publicēja 2015. gada 11. marts 04:45Vēstures skolotāju biedrība
Par Pāvelu Bermontu (1877-1973) – sākotnēji cara armijas kapteini, vēlāk pulkvedi, armijas virspavēlnieku un pat pašpasludinātu „kņazu Avalovu” – būs dzirdējis ikkatrs, kurš zina, kas bija Bermontiāde un kāpēc Latvijā tiek svinēta Lāčplēša diena. Vienlaikus jāatzīst, ka lielākā daļa no mūsu rīcībā esošās informācijas par šiem notikumiem nākusi no Latvijas un tās sabiedroto puses. Par to, kas tad īsti bija bermontieši un viņu formālais vadītājs, kā viņš vērtēja jauno Latvijas valsti, kāpēc bermontieši 1919. gada rudenī uzsāka karadarbību un ieņēma Pārdaugavu, kas pēc pašu bermontiešu domām vainojams viņu neveiksmēs un sakāvē vēstures interesentiem būs mazāk zināms.

Lai lasītāji rastu iespēju gūt plašāku ieskaitu 1919. gada dramatiskajos notikumos, apgāds Zvaigzne  ABC piedāvā bermontiādes „autora” – paša Pāvela Bermonta atmiņas. Tās pirmo reizi tika publicētas Hamburgā (Vācijā) 1925. gadā vācu un krievu valodā. Mūsdienās nav viennozīmīgas atbildes, vai tās patiesi ir paša pulkveža rakstītas. Neraugoties uz diskutablo autorību, šie memuāri neapšaubāmi ir noderīgs informācijas avots visiem tiem, kas interesējas par mūsu valsts politisko un militāro vēsturi, jo šie izdevumi ļauj papildināt laikmeta kopainu ar viedokli un redzējumu, ko paudis pret Latvijas Republikas neatkarību esošs cilvēks.

Piedāvājam grāmatas fragmentu.


 

Latviešu valdība sāka gatavoties uzbrukumam krievu un vācu karaspēka vienībām, sākot steidzīgi pārdislocēt savas karaspēka daļas no Daugavpils frontes uz Olaines apkārtni. Sākoties kaujas operācijām šeit bija sakoncentrētas: 3. kājnieku divīzija[1] pulkveža Sukkura[2] (divīzijas formēšanas stadijā) vadībā un 2. strēlnieku divīzijas vienības pulkveža Zemitāna[3] vadībā – kopā 4-5 kājnieku pulki, vairākas artilērijas baterijas, divi kavalērijas eskadroni, divi bruņotie automobiļi, divi bruņotie vilcieni un citas mazākas karaspēka vienības, kopā līdz 5 000 vīru.

Bez augstāk minētajām karaspēka vienībām turpinājās citu daļu pārdislocēšana un jaunu vienību formēšana. Tā Rīgas jūras līča piekrastē bija sakoncentrētas visas latviešu komandantūru komandas no krievu un vācu brīvprātīgo daļu ieņemtajiem apvidiem, bet Kurzemes mežos klīda atsevišķas, lielinieciski noskaņotu latviešu bandas.

Liepājas un Ventspils apkārtnē Antantes aizgādniecībā formējās ievērojamas karaspēka vienības, kuru uzdevums bija cīņa ar rietumu armiju. Lai veiktu uzbrukumus Rietumu armijas vecākajiem virsniekiem no Liepājas nosūtīja 80 civildrēbēs pārģērbtus karavīrus, arī manā dzīvoklī bija iemesta bumba, taču tā nesprāga.

Lai pēc vācu brīvprātīgo aiziešanas mani nepārsteigtu negaidot un būdams tādā naidīgā vidē, es 23. septembrī pavēlēju krievu karaspēkam ieņemt nocietināto pozīciju pie Olaines. Šajā pavēlē es norādīju: „Latvieši un igauņi, kuri līdz šim bija cīnījušies pret lieliniekiem, šobrīd ir sākuši ar tiem miera sarunas. Ir pamats uzskatīt, ka viņi (Latvijas un Igaunijas armijas – tulk.), kad būs izlīguši ar lieliniekiem, negaidīta uzbrukuma veidā pavērsis savus ieročus pret mums. Par to liecina tas, ka viņi ir atstājuši pozīcijas frontē pret lieliniekiem un sakoncentrējuši savus spēkus Rīgas apkārtnē uzbrukumam uz Jelgavu. Es nemēģinu jaukties Latvijas iekšējās lietās, tomēr tā kā vēlos nodrošināt savu padoto drošību un tālāku armijas formēšanas gaitu, man, nācās ieņemt aizsardzības pozīcijas”.

Pirmajos oktobra datumos latvieši sāka izrādīt lielu aktivitāti frontē. Viņu izlūki katru dienu būdami mūsu ierakumu priekšā, pārkāpa demarkācijas līniju un šāva uz mūsu pozīcijām. Jau 4. oktobrī man ar pavēli bija jābrīdina savs karaspēks par arvien pieaugošo varbūtību, ka latvieši un igauņi uzbruks mums, brīdinot būt uzmanīgajiem un uzturēt sevi kaujas gatavībā.

Jāatzīmē, ka šādi uzbrukumi sāka atkārtoties katru dienu un bez tam manas armijas aizmugurē pastāvīgi darbojās dažādas bandas.

Ņemot to visu vērā, 7. oktobrī es vērsos pie latviešu valdības ar prasību nodrošināt manas armijas aizmuguri, jo daļa no mana karaspēka dodas uz fronti pret lieliniekiem. Atbildot uz manām prasībām latvieši nākošajā dienā sāka uzbrukumu, sakāva manas armijas priekšējās vienības, taču ar papildspēku ierašanos iepriekšējais stāvoklis tika atjaunots. Tajā pašā dienā es atdevu pavēli nekavējoties pāriet pretuzbrukumā, atspiest pretinieku līdz Daugavas upei, tādā veidā nodrošinot armijas aizmuguri.

Sīvās cīņās 8. un 9. oktobrī Rietumu armijas karaspēks attīrīja no latviešiem Daugavas labo krastu un 10. oktobrī es atkal vērsos pie Latvijas valdības ar pamiera aicinājumu un apturēju jebkādu aktīvu darbību līdz atbildes saņemšanai. Iegūtie dokumenti un karagūstekņu apjautāšana pierādīja to, ka latviešu armija patiešām mērķtiecīgi gatavojās uzbrukumam krievu un vācu karaspēkam un uzbrukums mūs priekšējām vienībām bija veikts nolūkā izzināt mūsu karaspēka stiprumu. Mans ultimāts ar prasību nodrošināt manas armijas aizmuguri bija par iemeslu tam, ka ģenerālis Sīmansons[4] pavēlēja sākt uzbrukumu jau 8. oktobrī.

Pēc Torņakalna (Rīgas priekšpilsēta) ieņemšanas es biju saņēmis noteiktas ziņas, ka Sabiedroto militārā misija kopā ar Latviešu valdību bija noskaņotas kapitulēt gadījumā, ja mans uzbrukums turpinātos.

Šajā sakarā kara padomē Jelgavā es noteikti izteicos par uzbrukuma turpināšanu un atbalstīju Rīgas ieņemšanu. Pēc Rīgas ieņemšanas mans mērķis bija jaunas valdības veidošana. Tādas valdības, kura roku rokā darbotos ar krievu nacionālo kustību un tādejādi nodrošinātu Rietumu armijas aizmuguri. Ar Ulmaņa valdību nekāda sadarbība nebija iespējama, un šajā valdībā mēs redzējām visu mūsu ieceru pretinieku. Šī valdība savos uzskatos bija tuva lieliniekiem, atšķirība bija tikai nokrāsā. Latviešu karaspēks, kas cīnījās pret maniem brīvprātīgajiem, lielāko tiesu sastāvēja no tiem kareivjiem un virsniekiem, kuri nesen bija atgriezušies no Krievijas, kur bija paveikuši savu Kaina darbu, kas ilgi paliks katra krievu cilvēka atmiņā.

Un, lūk, tādu lieliniecisko valdību un tās razbainiecisko karaspēku atbalstīja angļi. Es sapratu, ka jāturpina virzīties bez apstājas tālāk un nedrīkst aprobežoties ar šo „sabiedroto” atbalstīto un par mūsu niknākajiem ienaidniekiem tapušo, pārsteidzīgi izveidoto republiku sakaušanu, kuras nepieļāva rīcības brīvību mūsu karaspēkam.

Kara padome manus uzskatus neatbalstīja. Kara padomes locekļi vienbalsīgi izteicās, ka Rīgas ieņemšanu latvieši, kā arī citas Baltijas novada tautības iztulkos kā savas politiskās pastāvēšanas apdraudējumu un tas traucēs miera sarunu norisi. Savukārt pamiera noslēgšana vēl pirms Rīgas ieņemšanas visus pārliecinātu par to, ka mūsu pretuzbrukuma mērķis ir tikai nostiprināt armijas aizmuguri un iekarošanas mērķi mums ir sveši. Kara padomē man tāpat iebilda, ka ieņemto Rīgu būtu grūti noturēt. Es atbildēju, ka neieņemot Rīgu, nevarēšu noturēt Torņakalnu.

Es piekāpos – tā bija mana lielākā kļūda. Uzņemos atbildību par to, ka man vajadzēja turpināt uzstāt, ka Rīga ir jāieņem. Bija nepieciešams latviešus sakaut, bija nepieciešams neapstāties pusceļā un piespiest latviešus pakļauties krievu nacionālās politikas prasībām. Tas izdarīts netika un jau drīz nācās atcerēties vecu patiesību, kuru bija teicis Suvorovs, proti, „nenocirstais mežs ātri ataug”.

 

Grāmata būs pieejama Zvaigznes ABC grāmatnīcās pēc 16. marta.



[1] Oficiāla kājnieku divīziju numerācija Latvijas armijā nepastāvēja. Neoficiāli Latvijas armijas kājnieku divīzijas numurēja to hronoloģiskajā izveidošanas secībā: 1.Kurzemes, 2.Vidzemes, 3.Latgales, 4.Zemgales kājnieku divīzijas.

[2] Latvijas armijā pulkveža ar tādu uzvārdu nebija. Latgales kājnieku divīzijas pirmais komandieris un tās komandieris Bermontiādes laikā bija pulkvedis, vēlāk ģenerālis  K.Berķis (1884-1942).

[3] Zemitāns, Jorģis (1873-1923), pulkvedis. 1.pasaules kara dalībnieks, no 1918. 7.XII Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, militārais pārstāvis Igaunijā, no 1919.2.II – Ziemeļlatvijas brigādes komandieris, no 1919 VII Vidzemes divīzijas komandieris. 1919 X atcelts no amata. 1922 IV atvaļināts no Ljas armijas.

[4] Sīmansons Dāvids (1859-1933), ģenerālis. Krievijas – Japānas kara un 1.pasaules kara dalībnieks.No 1919.6.VI Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. 1919. 10.VII – 16.X Latvijas armijas virspavēlnieks

Comments