Jaunumi‎ > ‎

Atklātā lekcija "Pieminēt nedrīkst aizmirst: padomju represiju atcere Latvijas publiskajā telpā”

Publicēja 2012. gada 13. jūn. 21:34Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2012. gada 27. jūn. 03:52 ]
Ziņas noslēgumā lekciju video ieraksti.  

12. jūnijā notika pētnieciskā projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” dalībnieku atklātā lekcija „Pieminēt nedrīkst aizmirst: padomju represiju atcere Latvijas publiskajā telpā”, kurā pētnieki iepazīstināja ar pētījumu par komunisma upuru pieminēšanas tradīciju Latvijā.

Pētnieki lekcijā stāstīja par padomju represiju atceri Latvijas atmiņu politikā un sabiedriskajā domā, deportāciju vēstures mācīšanu un piemiņas dienu atainojumu masu medijos, kā arī nevalstisko organizāciju un piemiņas vietu lomu deportācijas atcerē. Vienlaikus pētnieki ieskicēja nākotnes izaicinājumus, kas varētu apdraudēt komunisma upuru piemiņas tradīcijas noturīgumu, kā arī iepazīstināja ar rekomendācijām, kā sekmēt šīs tradīcijas ilgtspēju.

Atklāto lekciju organizē valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” pētnieciskā projekta „Latvijas sociālā atmiņa un identitāte” dalībnieki sadarbībā ar LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrību. Lekcijā prezentētie rezultāti tiks apkopoti monogrāfijā „Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: atmiņu politika un publiskā telpa”, kas nāks klajā jūlijā. Grāmata tiks izdota ar Fridriha Eberta Fonda finansiālu atbalstu. Tā būs noderīga rokasgrāmata gan pedagogiem, gan medijos strādājošajiem, gan arī valsts pārvaldes speciālistiem.

Aicinām arī VSB biedrus iepazīties ar pētnieku viedokļiem!


Atmiņas kultūra (prof. V. Zelče)


Padomju represiju tēma Latvijas atmiņu politikā, vēstures mācīšanā un sabiedriskajā domā (Dr. sc. comm. Mārtiņš Kaprāns)


Uzstādītie, iecerētie un strīdīgie pieminekļi represētajiem (Mg. soc. sc. Laura Uzule)



Represiju piemiņas atainojums Latvijas medijos ‎(Mg. soc. sc. Andris Saulītis)‎


Represēto organizāciju un baznīcas aktivitātes ‎(Mg. soc. sc. Olga Procevska)‎



Pētnieks: Okupācijas muzejam nākotnē būs centrālā loma deportāciju piemiņas ilgtspējas nodrošināšanā


Rīga, 12.jūn., LETA.
Latvijas Okupācijas muzejam nākotnē būs centrālā loma deportāciju piemiņas ilgtspējas nodrošināšanā, tādēļ valstij muzejam ir jāpiešķir finansējums, vienlaikus neiejaucoties muzeja autonomijā, šodien atklātajā lekcija "Pieminēt nedrīkst aizmirst: padomju represiju atcere Latvijas publiskajā telpā" teica pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

Viņš atzinīgi novērtēja vēstures skolotāju veikumu, iesaistot skolēnus pētnieciskajos projektos, jo formālās vēstures stundās stāsti par padomju represijām skolēnus ne vienmēr aizrauj, savukārt viņi ar prieku iesaistās savas ģimenes, novada iedzīvotāju atmiņu vākšanā par represētajiem iedzīvotājiem. Tāpat viņš atzinīgi vērtēja skolu sadarbību ar novadpētniecības muzejiem, kā arī Latvijas Okupācijas muzeja izstrādāto izglītības programmu, kas palīdz izprast padomju represiju būtību.

Kaprāns atzina, ka pašlaik trūkst atbalsta mehānisma pedagogiem, un rosināja meklēt iespēju valstī rast pāris simtus latu, lai skolotāji varētu īstenot nelielas izglītojošas programmas, kurās skolēni varētu veikt pētījumus, tādejādi saglabājot deportācijās cietušo cilvēku piemiņu.

Viņš pieskārās arī jautājumam par vēstures mācību grāmatu saturu, kurās neparādās ne izsūtāmo glābšanas, ne cilvēku izdzīvošanas tēma, kas ir ļoti būtiski, runājot par represijām.

Pētniece Laura Ozola norādīja, ka valstī nav pieejama centralizēta informācija par visiem pieminekļiem, kas izveidoti deportētajiem un padomju represiju upuriem. Pateicoties Latvijas Okupācijas muzeja Piemiņas vietu programmai, ir izdevies apzināt 390 pieminekļus un piemiņas zīmes, kas veltītas deportētajiem, represētajiem un padomju režīma upuriem. Vēl ir 40 simboliskas kapa vietas un 109 reālas kapa vietas represiju upuriem.

Pētniece rosināja valsts līmenī apkopot informāciju par piemiņas vietām un izveidot vienotu reģistru. Viņa detalizēti izpētījusi arī Komunistiskā terora upuru pieminekļa tapšanas procesu, kā rezultātā tā arī pilnībā nav īstenota neviena no vairākām piedāvātajām idejām, jo grūtības sagādājusi vienošanās gan par māksliniecisko koncepciju, gan par tā atrašanās vietu. Arī Torņakalnā pie stacijas atklātais tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas veidotais Komunistiskā terora upuru piemineklis nav pilnībā īstenots atbilstoši autoru iecerei.

Savukārt Olgas Procevskas pētījumi liecina, ka ar katru gadu represēto kļūst mazāk, tādēļ viņu deportācijas piemiņas saglabāšana jau tuvākajā desmitgadē saskarsies ar grūtībām. Turklāt šīs piemiņas saglabāšanu apdraud arī nevienprātība starp pašām organizācijām, politizācija, kas vienlaikus ir gan panākumu instruments, gan risks. Procevska ieteica meklēt risinājumu, kā iesaistīt mazākumtautību organizācijas deportācijas piemiņas saglabāšanā, jo represēto vidū gan 1941.gada 14.jūnijā, gan 1949.gada 25.martā represēto vidū bija arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji.

Pētnieks Andris Saulītis atgādināja, ka šī gada 14.jūnijā apritēs 25 gadi, kopš plašsaziņas līdzekļi pirmo reizi atspoguļoja Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki-86" Liepājas filiāles organizēto ziedu nolikšanu Rīgā pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941.gada 14.jūnija deportācijas upurus.

Saulīša pētījumi liecina, ka pēdējā desmitgadē deportāciju tēmas nozīmīgums plašsaziņas līdzekļos samazinājies. Piemiņas pasākumus galvenokārt atspoguļo sabiedriskie mediji - Latvijas Televīzija un Latvijas Radio. Saulītis norādīja, ka medijos gandrīz pilnībā netiek atspoguļota pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena decembra pirmajā svētdienā, pieminot 1937.-1938.gada genocīda pret Krievijas latviešiem upurus.

Kā ziņots, kopš Atmodas laika komunisma upuru atcere Latvijā ir kļuvusi par būtisku nacionālās identitātes sastāvdaļu - 25.marta un 14.jūnija piemiņas pasākumi ieguvuši noteiktas tradīcijas un norises formas gan publisku rituālu, pieminekļu un kultūras notikumu veidā, gan arī medijos un valsts īstenotajā rīcībpolitikā.

"Analītiski izvērtējot vairāk nekā 20 gadu laikā paveikto, redzams, ka padomju represiju upuru pieminēšanā ir gan veiksmes stāsti, gan arī kļūdas, no kurām atmiņu politikas īstenotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai būtu jāmācās, lai nākotnē Latvijas sabiedrība neaizmirstu komunisma noziegumus un tos attiecīgi novērtētu," skaidro viens no pētījuma autoriem Mārtiņš Kaprāns.

Atklāto lekciju organizēja valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" pētnieciskā projekta "Latvijas sociālā atmiņa un identitāte" dalībnieki sadarbībā ar LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrību.

Lekcijā prezentētie rezultāti tiks apkopoti monogrāfijā "Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā: atmiņu politika un publiskā telpa", kas nāks klajā jūlijā. Grāmata tiks izdota ar Fridriha Eberta fonda finansiālu atbalstu. Tā būs noderīga rokasgrāmata gan pedagogiem, gan medijos strādājošajiem, gan arī valsts pārvaldes speciālistiem.

Projekta "Latvijas sociālā atmiņa un identitāte" laikā šogad notikušas jau divas lekcijas par 16.marta un 9.maija lomu Latvijas atmiņu kultūrā.

Publicēta: 12.06.2012 20:27
Daiga Kļanska, LETA
Comments