Jaunumi‎ > ‎

Vilnis Purēns. Mazliet par vēstures didaktiku un ne tikai

Publicēja 2018. gada 15. janv. 04:59Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2018. gada 15. janv. 05:03 ]

Izlasot Arta Buka rakstu, man tomēr gribas sacīt: vainīgs ir nevis jaunu didaktikas atziņu trūkums, bet gan autora zināšanas par šo tematu. Paradoksāli, bet ne jau pirmo reizi šajā jomā saskaros ar situāciju, kuru varētu raksturot ar vārdiem: neesmu lasījis, bet nosodu.

Ne tikai pēdējos 150 gados, bet arī pēdējā desmitgadēs vēstures didaktikā ir notikušas straujas pārmaiņas. Cik tās skārušas Latviju- tas ir cits jautājums. Latvija augstskolas ir atzinušas, ka skolotāju profesijai nav tāda prestiža, lai, gatavojot skolotājus, nopelnītu lielu naudu. Tāpēc didaktika un mācību priekšmetu metodika ir pazudušas no augstskolu programmām. Didakti mums ir. Arī vēsturē. Šajā jomā par ir aizstāvētas divas disertācijas. Uzskatu arī, ka katrs skolotājs, kurš nevis mehāniski izmanto metodes, bet gan spēj pamatot savas darbības teorētiski un plašākā kopainā, ir didakts. Tomēr augstskolu ignorances dēļ šie cilvēki neatrodas tur, kur ar savām idejām varētu iepazīstināt plašāku auditoriju. Augstskolu cieši noslēgtais „savējo” loks nepieļauj viņu darbību akadēmiskā vidē.

Parasti rakstus, kuros tiek sludināts „mums nekā nav”, jālasa ar zemtekstu: „dodiet man lielu naudu, es visu uztaisīšu”. Tomēr šie „taisītāji” pazūd, tiklīdz nauda ir iegūta. Skumji, ka viņiem pārāk bieži uzticas mūsu politiķi un viņu dēļ nauda iet secen tiem, kuri patiešām var kaut ko izdarīt.

Bet tagad par autora ideju.
Autors apvaino skolotājus, ka tie liekot skolēniem iekalt vēstures mītus. Viņš piedāvā visu vēstures mācīšanu koncentrēt tikai uz to, ka skolēniem jāapgūst vēstures pētniecības paņēmieni. Ar tiem tad viņi veidošot „īsto vēsturi”. Es gan baidos, ka rezultāts būs pavisam cits. Tā mēs veidosim faktu kapsētas ražotājus. Šāda veida vēsturnieku mums jau tagad netrūkst.
Vajadzētu taču beidzot saprast, ka vēsture „pati par sevi” neeksistē. Eksistē tikai notikumu plūsma. Vēsture rodas, ja mēs sistematizējam notikumu plūsmu. Bet tas vienmēr notiek caur konkrēta cilvēka (pētnieka, lasītāja) pieredzi. Tāpēc vēstures konstrukcija vienmēr ir subjektīva. Un te arī esence: vēstures „lietotājus” saista nevis faktu kapsētas, bet interesantas sistematizācijas, kas rosina domāt.

Mīti vēsturē rodas tad, ja sistematizētājs raksturo notikumu plūsmu, balstoties uz ideoloģijas (kristīgās, islāma, nacionālās, komunistiskās, fašistiskās, nacionālsociālistiskās) doktrīnām. Ja vēstures veidotājam nav apzināta vai neapzināta doktrinālā skatījuma, nav arī mītu.

Skolotāji, ja tie nav ideoloģiski iespaidoti, nemāca mītus, bet gan notikumu sistematizācijas formas. Tās skolēni var izmantot, lai izprastu cilvēces pieredzes mantojumu un tajā atrodamās un viņiem noderīgās atziņas. Tas ir mūsdienīgas vēstures didaktikas pamats.

Es pieļauju, ka autoram ir bijis skolotājs, kas savu darbību balsta uz faktu iekalšanu. Bet tur jau drīzāk vainojams fakts, ka šis skolotājs nav apguvis mūsdienīgas vēstures didaktika pamatus, jo nav bijis kur. To var sacīt arī par olimpiādēm, kas prasa tikai faktu zināšanas.

Daudz diskusiju (tiesa- ne publiskā vidē atrodamu) ir izraisījis arī jaunais standarts. Lai gan es kā ekspertu grupas pārstāvis esmu aicināts neizteikties un neiespaidot sabiedrisko domu, tas nebūt nenozīmē, ka es neredzētu notiekošā trūkumus. Mans uzdevums pamatā bija izvērtēt to, ko paveikuši citi. Kur varēju, iesniedzu arī savus ierosinājumus. Nediskutējot par to, vai tam bija jēga, es vēl arvien uzdodu sev jautājumus: cik lielā mērā skolotāji saprot, ko no viņiem vēlas; vai projekta autori zina, ko īsti grib reformēt; vai projekta „galva” tiešām pārzina teorijas, uz kurām tiek balstīta reforma vai arī tās tiek mehāniski tulkotas no „amerikāņu” valodas; vai „jaunās metodes” nenovedīs pie tā, ka mācību stundas būs „papļāpāšana par šo un to”.

Nedomāju, ka projekta materiālus vajadzētu arī tā sargāt no publikas acīm. Jo ātrāk sāksim diskusiju, jo ātrāk atradīsim visiem pieņemamo.

Baidos no tā, ka var sākt izpausties parādība, kuru es sauktu par „Ļeņina sindromu”. Ir tāda sajūta, ka izglītības birokrātijas aprindās reforma saistās ar kādu utopisku nākotnes ainu, kad zudīs visas problēmas. Reklamējot projektu, „jauno metožu” sludinātāji parasti izlasa no mācību procesa „rozīnītes”, ar kurām var paspīdēt un veidot sev labu PR. Tomēr šīs metodes vien nevar būt un nav ikdienas darba sastāvdaļa. Bet tā kā realitāte neglābjami piezemē un deformē utopiskās ieceres, rodas vēlme meklēt kādus „šķiras ienaidniekus”, kam varētu uzvelt vainu.

Sabiedrība ir daudzveidīga un mainīga. Ne visiem viss derēs. Esmu centies pārliecināt projektu vadību, ka nevajag ierobežot nevienu radošu meklējumu. To darīšu arī turpmāk. Pagaidām vārdos iebildumi nav bijuši.

Comments