Jaunumi‎ > ‎

VSB biedri Polijā

Publicēja 2012. gada 2. jūl. 02:49Danute Grīnfelde   [ atjaunināts 2012. gada 25. nov. 03:30 ]
Toms Gulbis:

26. jūnijā rītā 43 vēstures skolotāji un vienkārši vēstures mīļotāji sapulcējās Rīgas centrā, lai dotos ekskursijā uz Poliju. Mērķis un uzdevums – izpētīt Polijas ziemeļaustrumu reģionu jeb bijušo vācu Austrumprūsiju, zemi, kur savijušies vācu, poļu un prūšu likteņi, vietu, kur šīs tautas gan cīnījušās, gan sadarbojušās.

Neliels šķērslis tikšanai uz Poliju ir kaimiņvalsts Lietuva, taču tā sekmīgi tiek pārvarēta un ap pulksten 14.00 autobuss iestūrē Polijā un vēstures meklējumi ir sākušies.

Pirmais pieturas punkts ir viens no katoliskās Polijas lielajiem centriem – Sv. Lipkas klosteris, kas dažam braucējam ir licis apjaust katoļu ticības milzīgo nozīmi Polijā.
-Sv. Lipkas klosteris uzrunā ar savu arhitektonisko šarmu, brīnišķīgajām ērģelēm un gleznojumiem, kam netraucē pat Liepas butaforija. Tā ir vieta, kurā varētu atgriezties. (Signita)

- Sv. Lipka apliecināja, ka Polija ir ievērojams katolisma centrs. To iepazinām visai pamatīgi, jo uzzinājām par klostera saistību ar liepas vārdu un apskatījām esošo varenību un krāšņumu. Spilgtu iespaidu atstāja greznās ērģeles, kapenes un fasādes apdares (Velta)

- Tā kā tomēr gribas ticēt brīnumiem, tāpēc gandarījums par Sv. Lipkas klostera apmeklējumu, jo parasti fascinē stāsti par Sv. Marijas parādīšanos, par „vēsti” no „augšas” (Anonīms)

- Apbrīnas vērtas ir ērģeles, kuru dažādās detaļas kustas skanot mūzikai. Neko tādu līdz šim neesmu redzējusi. Iespaidīgās ērģeles un to skaņas pat liek uz mirkli aizmirst liepu, ap kuru uzcelta baznīca. Vieta, kur atgriezties (Aija Kļaviņa).

Apskatījuši katoļu baznīcas greznību un varenību tālāk devāmies uz daudz mazāk greznām, tomēr ne mazāk varenām celtnēm – Hitlera bunkuriem un vācu sauszemes spēku virspavēlniecības bunkuriem. Vietu no kurienes Hitlers un viņa ģenerāļi vadīja karu austrumu frontē.

- Hitlera bunkuri – pārsteidzošs mērogs, varenības un paranojas lielisks simbols. Lietus un aukstums (Dzintra)

- Bunkuros visi bijām šokēti par tiešām pārdomātu un ātrā laikā īstenotu bunkuru celtniecību. Nejauši nākas to salīdzināt ar piramīdu celtniecību (V. Lazereva)

- OKH bunkuri mani sagaidīja īsta piedzīvojuma noskaņā. Tie pārsteidza ar savu monumentālismu, precizitāti, pārdomāto izvietojumu (I. B.)

- Pirmais pārsteidzošais objekts bija II pasaules kara augstākās vācu virspavēlniecības komandpunkts – pārdomātu nocietinātu dzelzsbetona bunkuru sistēma. Apskatot šos dzelzs betona bunkurus klātienē, pat grūti aptvert kā šie monumentālie titāni tika būvēti. Kārtējo reizi apstiprinās, ka vācu armijai ir bijis fenomenāls intelektuālais potenciāls. Pat pēc tik daudziem gadiem viss, kas atlicis no šī kompleksa iedveš bijību un izraisa zināmu apbrīnu (nevēsturnieks Nauris).

Pa ceļam aplūkojuši vēl vienu vācu gigantiskākās monumentalitātes paraugu – ķeizariskās Vācijas laikā celtās slūžas, kas bija domātas, lai savienotu daudzos Mazūrijas kanālus un padarītu tos kuģojamus kravas baržām, dodamies uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Bēdīgu un drūmu vietu, taču vēsturniekiem ir jāredz arī dzīves ēnas puses.

- Emocionālākā un pārdomu vērtākā bija Štuthofas koncentrācijas nometne, kas vairāk ir bijusi tranzīta un darba nometne, ne nāves nometne. Šī bija 1. nometne, kuru apmeklēju klātienē, tāpēc emocionāli tas atstāja ļoti lielu iespaidu (I.B.)

- Varbūt Štuthofā trūka gida pavadījuma, bet tikai „varbūt”. Jo vai ko mainītu mūsu izpratnē šausminoši sīkumi un piemēri? Sajūtas, faktus, notikušā apziņu radīja fotogrāfijas, nepārprotami stendos izkārtoti pierādījumi. Un smarža. Man šķita, ka barakās ieēdusies šausmu, vardarbības un nāves smarža. (Anželika Ločmele)

Pametuši drūmo Štuthofu, tālāk mūsu ceļš ved uz jautro un dzīvespriecīgo Gdaņsku, kurai gan arī pāri gājušas kaujas un nedienas, un kas 2. pasaules kara beigās ir nonesta no zemes virsas, bet spējusi atkal atdzimt par krāšņu pērli Baltijas jūras krastā.

- Mūs pārsteidza tūkstošgadīgā Gdaņska un poļu spēja atjaunot kara nodarītos postījumos. Foto aparāts tver n-tos melngalvju namus un 3 brāļus. Gdaņskas senatnīgās ielas, krāsainu ziedu un dzintara izraibinātas savijas kopā, aizvedot mūs līdz vietai, kur spēlējās šejienes karaliskās dzelzī lietās lauvas. Drosmīgie varēja pacelties pāri pilsētas jumtiem, uzkāpjot Sv. Marijas tornī un vērot saules pielieto pilsētu (Vita, Kristīne)

- Gdaņska. Kolorīta, krāsaina un vēsturiski veidota vieta. Prieks, ka mūsdienās to pratuši uzcelt no jauna, bet tūristam likt sajust vēstures laikmeta elpu un dižo Gdaņskas pilsoņu klātbūtni. Gribētos pabraukt ar kuģīti pa Motlavas upi, apjaust 1939.gada 1.septembra traģismu (Ineta Amoliņa)

Pavadījuši krietnu laiku pilsētā devāmies gulēt uz vietu ar jancīgu nosaukumu Sonomimo, kur mūs sagaidīja runīgs poļu kungs, kurš, savus runas plūdu veica poļu melē, citas valodas neatzīstot par labām esam. Pirms gulētiešanas krietnas vakariņas, kurās mielojāmies ar Polijas nacionālajiem ēdieniem – asinsdesas biezputru, gulašu un kartupeļu pankūkām.

Ekskursijas trešā diena iesākas ar Malborkas (Marienburgas) pili – pasaulē lielāko ķieģeļu pili, Vācu ordeņa centru, pili, kas karā nopostīta, atkal tiek atjaunota un, var teikt, būvēta no jauna.

- Malborkā bija iespējams uzzināt dažus viduslaiku pils iedzīvotāju dzīves veida knifus (Antra Grūbe)

- Savā pieredzē noteikti izmantošu Malborkas pils gides tēlainā stāstījuma detālas, jo bieži sīkumi, kuri saistās ar ikdienas dzīvi liek vēsturi uztvert, ka pilnīgi materiālu un taustāmu zinātni (I.B.)

- Malborkas pilī man pietrūka tikai viena nianse – iespēja apmaldīties daudzajās galerijās, ejās un zālēs, izbaudīt nedaudz biedējošā vientulībā šīs pils senatnes auru (Aksilda Petrēvica)

- -Malborka – jau septembrī 11.klasē sākot runāt par Livoniju izmantošu foto no Malborkas pils. Iespaidoja pils apmēri (Anonīms)

- Marienburga – to derētu redzēt visiem vēstures skolotājiem un arī nebūtu par ļaunu visiem skolēniem. Pils pierāda, kādus resursus spēja viduslaikos spēja koncentrēt katoļu baznīcai pakļautās struktūras (Džonis)

Pēdējais lielais objekts mūsu maršrutā bija Grīnvaldes kaujas lauks, kur 1410. gada jūlijā Eiropas austrumu daļas apvienotie spēki poļu vadībā sakāva Eiropas rietumu daļas apvienotos spēkus vācu vadībā. Mūsdienās šeit ir piemiņas vieta un neliels muzejiņš.

- Kārtīgi vēstures skolotāji šim objektam šim objektam nedrīkst pabraukt garām. Plaša lauka vidū uz pakalna piemiņas memoriāls, neliels muzejs –ekspozīcija par kauju karavadoņiem, ieročiem. Kalna pakājē – tabors, kur varējām iegādāties bruņas, kaujas vāles, zobenus, poļu karaļus – visu nepieciešamo turpmākai pedagoģiskai darbībai (Anonīms).

Pēdējā diena paiet bez vēsturiski svarīgiem objektiem, taču labās sarunās pārspriežot ekskursijas dienu emocijas. Ir iegūti jauni priekšstati par Poliju.

- Četrās dienās nācās mainīt savus priekšstatus par Poliju un poļiem (Sarmīte)

- Šī ekskursija pa Austrumprūsiju kardināli mainīja manus priekšstatus par Poliju (I.B)

- Polija (Austrumprūsija) līdz šim man bija mazliet miglā tīta Eiropas kartes daļa, tagad tā piepildījās ar ļoti interesantu saturu (Dzintra)

- Šī pilsēta mainīja manas domas par Poliju. Pirms tam es domāju, ka Polijā nav ko redzēt un arhitektūra ir post padomju stilā, bet cilvēku mīļākais apģērbs ir sporta tērps. Tagad secināju, ka Gdaņska, kā arī citas pilsētas Austrumprūsijas rajonā ir diezgan rietumnieciskas un vizuāli baudāmas (Anonīms).

Ir ekskursija ir izdevusies, ir daudz redzēts, ko kolēģi apņēmušies izmantot savā darbā. Vasara ir skaistu ekskursiju laiks. Milzīgs paldies šoferiem, viņu lielisku darbu atzīmējuši gandrīz visi ekskursijas dalībnieki.

Ekskursijas rezumējumu veidoja Toms Gulbis.